"Refreshing me."

     Es iesmejos.

    Tas laikam ir veids, kā es šoreiz Jums saku "čau!". Laiciņš pagājis un lietas mainījušās ar katru dienu! Lietas mainījušās, plāni mainījušies un bērni... ak, paaugušies un mainījušies. Visa situācija ir mainījusies. Un es esmu mainījusies. Kā noprotat, ir daudz izmaiņu.

     Tad nu sāksim šovakar ar visai paviršiem pieskārieniem lietām un tēmām, jo esmu bijusi par smagu. Dzīve mani tādu darījusi, bet es kļūstu gaisīgāka un skaidrāka. Forma veidojas jau skaidri redzama un beidzot (beidzot!!!) man par kaut ko rodas tikai mani priekšstati un uzskati. Nekādu stereotipu, nekā. Es šeit atbraucu kā balta lapa, neko nezinādama par vietu, valsti, kultūru, cilvēkiem. 

    Es zināju minimālu informāciju par ģimeni kurā dzīvošu un mazliet par vietu. Kalnos. Mēs dzīvosim kalnos. ES dzīvošu kalnos. Manas domas, kad sapratu, ka tieši šī ģimene mani ir izvēlējusies. Joprojām atceros to šoka un sajūsmas stāvokļa apvienojumu. To, kā pirms sarunas es sēdēju dīvānā un bļāvu "Viņa pieslēdzās! Viņa tūlīt zvanīs!". Es biju sajūsmā. Es biju satraukusies. Es gribēju, lai visi aizveras. Un tad es pārvācos uz virtuvi, lai Rēzija neskraidītu riņķī, lai fonā nebūtu TV skaņas un es varētu ērti iekārtoties. Es atceros, kā atverot virtuves durvis es apķēros Matīsam ar kaklu un tādā šokā sacīju: "Es braucu uz Austriju." Pavisam mierīgi, sākumā. Sajūsmināta iekšēji. Pēc tam jau prieks lauzās uz āru.

    Es atceros sajūsmu un prieku katru reizi, kad e-pastā bija vēstule. Es atceros sajūtas, kad visas mantas jau bija saliktas mašīnā. Mēs iesēdāmies. Un braucām. Es atceros to sajūtu miksli, to jucekli, bet to izstāstīt ir grūti. Prieks, sajūsma par gaidāmo, jo es jutu, ka būs labi. Es jutos droši. Es jutos droši, jo es tur devos kopā ar tēti, un ja man kaut viens nieks nepatiktu, vai mēs saprastu, ka nevaram šeit palikt, uzticēties un būt drošībā, - es zināju, ka es varēšu tieši tāpat iekāpt mašīnā un mēs brauktu mājās.

     Tās skumjas un sāpošā sirds. Es negribēju pamest savu labāko draugu. Atstāt viņu vienu bez modinātāja zvaniem, bez sarunām, bez tikšanās un spēkpilniem apskāvieniem. Man tik ļoti tā pietrūkst. Un es neslēpšu faktu, ka man acīs šobrīd ir asaras, jo es tiešām ļoti ilgojos pēc sava labākā drauga, pēc mīļotā. Jā, Matīsa. Viņa dēļ es varētu arī tagad doties mājās. Bet zinu, ka viņš man to nelūgs, lai cik ļoti viņš arī vēlas, lai es ātrāk brauktu mājās. Ir grūti uzturēt attiecības ar interneta starpniecību. Thats sucks. Sevišķi, ka bijām pieraduši tikai sazvanīties, lai noskaidrotu cikos mēs šodien abi būsim mājās. Sevišķi tāpēc, ka bijām pieraduši aizmigt viens otram blakus un pamosties viens otram blakus.

     Pēc tāda perioda, kad esam satikuši viens otru katru dienu un netikāmies tikai dažkārt brīvdienās, uzreiz piecus mēnešus netikties ir neiedomāji sarežģīti. Grūti. Bet pārvarami. Trīs mēneši jau ir pievarēti. Palikuši tikai divi. Jā, mīļie draugi, pēc diviem mēnešiem es braukšu mājās. Un runājot par mājās braukšanu. Tik turieties, jo, ja Tu esi laimīgo sarakstā, kam es atradīšu piemērotu dāvaniņu, tad tik gatavojies uz spēli. Man ir radusies fantastiska ideja. Un šķiet, ka visvieglāk ies Santai un Lāsmai (lieki piebilst, ka te dāvanas jau ir atrastas, kušš, neko neesmu teikusi), jo arī viņas abas mācās vācu valodu. Un šī iemesla pēc, viņām spēle varētu nesagādāt problēmas, jo sapratīs norādi uzreiz. Pārējie, - piedodiet! Man vajag kādu jautrību arī no šī! Un, ja es spēju Jūs mocīt ar 5 mēnešu prombūšanu (varbūt svētīt ar to), tad es drīkstu atļauties vēl mazliet spīdzināšanas un uzjautrināšanās arī atgriešanās (saprast, kā atkal-satikšanās) dienā. Tā, lūk.

     Protams, atkal jautāsiet, ko es darīšu šogad, vai kaut kur studēšu, strādāšu, kur dzīvošu, ar ko Kosmosā peldēšu. Sāksim jau ar to, ka ir milzum daudz iespējas, ka viss nenotiks kā plānots. Jo vienmēr pastāv neizdošanās iespēja. Kā zināms, man ir pieredze šajā ziņā. Bet plāns ir gan strādāt, gan studēt. Kā to visu apvienot vēl tikai top plāns, bet manī ir gana daudz motivācijas, jo lai nomaksātu īri, nelīdzēs smaids, skolas diploms vai karuseļu biļete. Tieši tā. We are going to start our life of independece right this year. Tāpēc arī esam mājīgas vietas meklējumos, un pētām tirgu ar savām radošām acīm, kā visu izmainīt.

     Arī šobrīd dienas rit ļoti ātri un datumiem nespēju tik līdzi. Bet ir savi izņēmumi - dienas, kad gribu, lai viņas paietu ātrāk, jo man vairs nav spēka. Dažkārt tu dienā spēj paveikt neiedomājami daudz, piemēram, mācīties valodu 4 h no vietas, un enerģija pēr tam ir vēl atliku likām. Mazāk kā pirms tam, bet vēl gana daudz. Un nākošajā dienā tu esi tik bezspēcīgs, ka nezini vai kafijas krūzi spēj noturēt rokās. Nemaz nerunājot par bērnu cilāšanu, ratiņu stumšanu un citām nodarbēm, kas ir grūtāka par iešanu, jo tev liekas, ka tu tepat varētu saļimt. Bezspēks. Laikam šāds spēka izsīkums man ir bijis vienu reizi, bet ir bijušas dažas reizes, kad pat pirms pusdienām esmu tik iztukšota un pārgurusi, ka es varētu aizmigt, acu plakstiņi kļūst tik smagi... Bet nekad nav bijis tā, ka aizmigu vai atslēdzos vai saļimstu. Hah, šis viss izklausījās kaut kā nepareizi noformulēts.

    Un es neesmu likusi bildes, bet es arī neesmu salādējusi datorā, un patiesību sakot, pēdējā laikā neko daudz neesmu fotografējusi. Tikai nebūtiskus niekus. Bet drīzumā, varbūt pat rīt, padalīšos ar dažām bildēm. Jo tagad esmu par slinku, lai raustos ārā no savas siltās migas un tiektos pēc vada, kā arī jau palēnām ieslīgtu agrā miegā, kas ir ļoti labi, jo vēl nav pat 11. Kas savā ziņā atkal ir jaunums man, jo manī bija jau vecais ritms, kad gulēt gāju ne ātrāk kā pēc pusnakts. Tagad es izjūtu lielu nogurumu un atslābumu, ideāli, lai dotos gulēt. 

     Jāsaka, ka es laikam piedzīvošu (šo piecu mēnešu laikā) visu ģimenes locekļu dzimšanas dienas. Jo, drīzumā jau mazulīša dzimšanas diena, kā arī Tēvam. Mazliet neierasti, ka nesaucu viņus vārdos, bet šobrīd tas liekas pareizi. Aizsardzības nolūkos. Nezinu kādos, bet šī sajūta mani nepamet, tāpēc es tā turpināšu darīt/saukt. Vakar arī izlēkājāmies pa batutu, lai arī man netika necik lieli prieki, mani centās nosist ar elektrību, nepārtraukti, vismaz 45 minūšu garumā. Neviens jau ar īstu elektrības vadu neskrēja pakaļ. Skaidrojums ir pavisam vienkāršs. Meitenīte ir kā mazs elektrizēts lādiņš, kurai tu pieskaties un viņa tev iesit pa nagiem katru reizi, kad kaut nedaudz saskaries. Arī ikdienā retu reizi tā gadās, bet lēkājot pa batutu, viņas elektrizētais lādiņš uzlādējas, ļoti uzlādējas. Un tā nu sanāca, ka kopā lēkājot (es sēdēju turka pozā, lai ar manu lēcienu viņa nepārlidotu pāri margām un nemācītos lidot) viņa man pieskārās gana daudz, jo ne tikai lēkājām, bet arī spēlējām spēles un ākstījāmies, kā jau katru mīļu brīdi, vienalga, kur atrodamies. 

     Tā nu nācās, ka visu šo laiku es saņēmu ar elektrizētiem sitieniem visur kur vien sanāc saskarties. Bet kopumā, bērni aug katru dienu un man jau ir atkal radušās dažas idejas, ko mēs varam kopīgi uztaisīt. Nesen nodarbojāmies ar plaukstu un pēdu nospiedumu veidošanu ģipsī. Pēc tam, protams, tā izdaiļošanu. Ar nospiedumu veidošanu, un visādām kolāžām un zīmodziņiem, un, ak, vai, ko tik vēl ne!

     Bet es priecājos, ka mans radošais prāts vēl turpina darboties, es domāju, ka varbūt man prāts nekad nav bijis nepārspējami radošs, bet vienkārši, ka man joprojām rodas dažas idejas, ar ko varu nodarbināt bērnus un kā rezultātā paliks labs darbiņš atmiņai. Lieki laikam piebilst, ka istabas siena no 3 plakātu un 4 darbu izstādi pārvērtusies par 2 plakātu un ~10 darbu izstādi. Bērniem ir prieks izmēģināt ko jaunu. Un man arī.

     Es šovakar varētu daudz pļāpāt, jo vairāk par "Hello. Schoss, Hi, Gut, danke, learning, have a nice day and yea` everythings fine!" laikam neesmu teikuši šodien. Neierasti man, bet šodien ne tikai brīva diena darbā, bet arī prātam un ķermenim. Es vienkārši relaksējos. Lai gan žēl, es izlasīju grāmatu jau "The Fault in Our Stars" by John Green. Grāmata ir IZCILA. Un šī ir pirmā grāmata, kurai es tiešām sēdēju un smējos pilnā balsī un pēc tam raudāju, un atkal smējos. Šī ir grāmata, kas tiešām liek izjust. Tā pa īstam un liek tev lēkāt no vienām sajūtām uz otrām, no smiekliem uz asarām. 

     Jā, šeit būtu jāpiemin arī "Greja 50 nokrāsas", bet tomēr - ne tik spilgti atainojās manī. Es jau vispār esmu no tiem grāmatu tārpiem, kas pa lielam izlasot grāmatu tikai pacels lūpu kaktiņu un mazliet uzsmaidīs vietās, kur cits smiesies un locīsies. Es tik spēcīgi to nemēdzu izjust, to sajūsmu vai tās bēdas. Kad lasīju "Greja 50 nokrāsas" - laikam pirmās grāmatas (visas trīs daļas) no visām, ko esmu lasījusi, kas man lika kaut kā justies. Ar smaidu, mazliet sārtumu, ar nepatiku, nesaprotamu skatienu. Ar dažādām emocijām, bet mazliet. Ne tik spilgti kā visi to stāsta. Un varbūt tieši tāpēc. Varbūt, ja es nebūtu dzirdējusi tik daudz to, kā citi ir sarkuši un bālējuši lasot šīs grāmatas, es to arī tā izjustu. Bet es to zināju, varbūt jau biju zemapziņā tam sagatavojusies, ka nu te būs tā neķītrā aina, te visi sarkst, man arī jāsarkst. Es laika tam biju jau gatava, ka tur būs kaut kas no pikantām lietām. Labi, ne īsti veiksmīgi noformulēts apzīmējums, bet par to jau arī ir visas grāmatas - Seksuāli apsēsti-slims vīrietis satiek nevainīgo meiteni, kas rausta valodu un ir neveiklības iemiesojuma centrs. Lai kā viss nenotiktu, visa pamatā, sākumā vai galā ir sekss. 

     Tāpēc varbūt šo grāmatu "The Fault In Our Stars" es izjutu, jo es pamatu pamatos nezināju par ko viņa ir un kādas sajūtas tā izraisa citos. Es noteikti iesaku palasīt šo grāmatu, ja vēlaties padomāt par dzīvi un cik neiedomājami tā spēj aprauties. Cik neiedomājami ir iespējams kādu mīlēt un kā dzīve spēj mainīties. Jā, bet varbūt es šo grāmatu izjutu tik spēcīgi (jo es tiešām skaļi smējos un es tiešām raudāju un jutu līdzi), jo šīs lietas... tās ir tik pazīstamas, saprotiet, es esmu daļa no visa šāda veida procesa, pamatu pamatos. Varbūt arī tas nostrādāja manī, bet grāmata man patika. Gan jau, ka internetā ir pieejamas gana daudz anotācijas un visa kā, bet ja patiesi vēlaties izlasīt un padomāt pats, vispirms, - tad nelasiet nekādas anotācijas un neklausieties citos. Nejautājiet viņiem, par ko ir grāmata un kas tajā ir pateikts. Vienīgie pieļaujamie jautājumi ir (a) - "Vai vari man aizdot grāmatu?/ Vai zini, kur to dabūt?" un (b) "Vai man varētu patikt/noderēt/likt padomāt/aizdomāties/aizraut šī grāmata?". Tā kā, lūdzu! Un starp citu, es varu grāmatu aizdot uz izlasīšanu. Angļu valodā. bet es ceru, ka tas jūs neatturēs. Jo es nespēju iedomāties kā šī grāmata varētu būt latviešu valodā. Tur zustu tik daudz. Jo angļu valodā dažas lietas var pateikt tik labi un bez liekām domām, ka tulkojot tiem zūd vērtība. 

     Labi, esmu izmuldējusies un aizrāvusies pārlieku daudz jau šovakar. Bet vēl jau varētu turpināt ar filmām, kuras esmu noskatījusies un kuras man ir ieteikuši. Bet tagad es nu ļaušos savam miegam un ne-murgu sapņiem. Cerams. 

     Saldus sapņus, manu lasītāj!