Lieka muldēšana muldēšanas pamatā.
Nē, es nezinu kā to pateikt. Varbūt.. Es... Tu. Nē! Nu varbūt mazliet, mazliet, mazliet. Un tik ļoti mazliet es nedomāju.
Ha! Līdz šim es smējos! Tagad es sāku skatīties uz lietām nopietni. Ir marts. Un rit ir mana vārda diena. Vai kāds to zina? Nē! Un varbūt, ka pat labi. Jā.
Pēdējās dienās ir noticis daudz, sākot jau ar kursiem, brīvo dienu, kalnus, snovošanu un pagriezienus, SPA centru un pareģojumiem, Ukrainu un manu kapučīno. Un šeit es ieturu pauzi. Un nejau tāpēc, ka man nebūtu ko teikt, bet tāpēc, ka nezinu kā Jums to pateikt. Pašai dažbrīd bail par to domāt.
Tev bail domāt par to, ko tu jau zini. Šobrīd tas liekas nesakarīgi, vai ne? Bet tālāk sekos vēl nesakarīgāk. Es nezinu kā tas iespējams, bet... es izdzīvoju šo laiku, savu dzīvi vēlreiz. Katru dienu es saprotu, ka es zināju, ka tā būs, es zināju, ka tā notiks un es zināju, ka es tā rīkošos. Un es vienkārši impulsīvi to daru, un kad es jau esmu darbības vidū, es saprotu, ka tā neesmu es, es sevi tajā brīdī nekontrolēju, uz tām dažām sekundēm. Tā, manā ķermenī, nebiju es, tā nebiju es, tā nebija mana griba un doma. Bet tam vienkārši tā bija jānotiek.
Un sliktākais ir tas, ka es zinu, ka notiks kaut kas slikts. U tas jau notiek, bet es nezinu, kas tas ir. Tas ir kā no prāta izkritis. Es zinu to, kā es te dzīvošu viena, šajā mājā, pēc ziemas sezonas beigām, bet tad bilde pazūd. Es neredzu sevi atgriežamies mājās. Es neredzu sevi satiekam mīļos.Es sevi tajā neredzu. Es vienkārši kādā dienā izgaistu.
Vai tas ir saistīts ar to, ka mēs izdzīvojam dzīves vairākkārt, vai tāpēc, ka dažkārt prāts izstrādā jokus, vai tāpēc, ka sapņi vienkārši piepildās? Jā, esmu daudz par to sākusi domāt, jo man ir bijis tik daudz tādu brīžu, kad saproti, ka šo jau esi piedzīvojis vai nosapņojis.
Un es nejokojos. Es runāju pavisam nopietni. Un esmu pārbijusies no tā visa tā, ka spēju tikai visam pievērst pastiprinātu uzmanību!
Un es labāk atstāšos pie šīs nesakarības, jo... Mans prāts vairs nespēj. Man ir jāmācās, bet es nespēju neko dabūt galvā. Un šķietami viss ir beidzies. Tu vienkārši nespēj saprast, vai manī tagad ir divas personas, kuru dzīves ceļi vienkārši krustojas, vai tas ir liktenis. Un dažkārt liekas, ka labāk ir nezināt, bet vienkārši tagad dzīvot un nepieļaut to ļaunumu, kas nāk. Jābūt vērīgais, lai manā klātbūtnē nekas nenotiek ar mani un bērniem. Uzmanība.
Bet arī saziņā ar citiem, es vienkārši zinu. Un tas mani biedē tik ļoti, ka es gribu nezināt.
Bet nu pietiks par to, jo man ir citu lieto ko stāstīt!. :)
Tagad es, protams, gaidu, kad man nolādēsies bildes, bet varu jau pateikt to, ka Mana Ome ir superīga! Un viņai bija super-forša dzimšanas diena! (: Man tiešām žēl, ka es nebiju, bet vismaz manu video sveicienu viņa saņēma. Un ceru, ka patika. Katru reizi kā uzvelku savas skaistās, siltās vilnu zeķītes, es iedomājos par to, kā Omei iet. Un ko tur daudz, ceru, ak drīz viņa saņems manu vēstuli un ka drīz jau parunāsim. Bet viss ko es gribu sacīt - ES MĪLU SAVU OMI! Ļoti, ļoti.
Un es atkal varētu pievienot simtiem bilžu. Bet es labāk šovakar atturēšos un lēnām turpināšu atpūsties, jo gaidāmas smagas dienas!
Pa lielam nepateicu neko, bet tomēr!
See you later, aligator!
Ha! Līdz šim es smējos! Tagad es sāku skatīties uz lietām nopietni. Ir marts. Un rit ir mana vārda diena. Vai kāds to zina? Nē! Un varbūt, ka pat labi. Jā.
Pēdējās dienās ir noticis daudz, sākot jau ar kursiem, brīvo dienu, kalnus, snovošanu un pagriezienus, SPA centru un pareģojumiem, Ukrainu un manu kapučīno. Un šeit es ieturu pauzi. Un nejau tāpēc, ka man nebūtu ko teikt, bet tāpēc, ka nezinu kā Jums to pateikt. Pašai dažbrīd bail par to domāt.
Tev bail domāt par to, ko tu jau zini. Šobrīd tas liekas nesakarīgi, vai ne? Bet tālāk sekos vēl nesakarīgāk. Es nezinu kā tas iespējams, bet... es izdzīvoju šo laiku, savu dzīvi vēlreiz. Katru dienu es saprotu, ka es zināju, ka tā būs, es zināju, ka tā notiks un es zināju, ka es tā rīkošos. Un es vienkārši impulsīvi to daru, un kad es jau esmu darbības vidū, es saprotu, ka tā neesmu es, es sevi tajā brīdī nekontrolēju, uz tām dažām sekundēm. Tā, manā ķermenī, nebiju es, tā nebiju es, tā nebija mana griba un doma. Bet tam vienkārši tā bija jānotiek.
Un sliktākais ir tas, ka es zinu, ka notiks kaut kas slikts. U tas jau notiek, bet es nezinu, kas tas ir. Tas ir kā no prāta izkritis. Es zinu to, kā es te dzīvošu viena, šajā mājā, pēc ziemas sezonas beigām, bet tad bilde pazūd. Es neredzu sevi atgriežamies mājās. Es neredzu sevi satiekam mīļos.Es sevi tajā neredzu. Es vienkārši kādā dienā izgaistu.
Vai tas ir saistīts ar to, ka mēs izdzīvojam dzīves vairākkārt, vai tāpēc, ka dažkārt prāts izstrādā jokus, vai tāpēc, ka sapņi vienkārši piepildās? Jā, esmu daudz par to sākusi domāt, jo man ir bijis tik daudz tādu brīžu, kad saproti, ka šo jau esi piedzīvojis vai nosapņojis.
Un es nejokojos. Es runāju pavisam nopietni. Un esmu pārbijusies no tā visa tā, ka spēju tikai visam pievērst pastiprinātu uzmanību!
Un es labāk atstāšos pie šīs nesakarības, jo... Mans prāts vairs nespēj. Man ir jāmācās, bet es nespēju neko dabūt galvā. Un šķietami viss ir beidzies. Tu vienkārši nespēj saprast, vai manī tagad ir divas personas, kuru dzīves ceļi vienkārši krustojas, vai tas ir liktenis. Un dažkārt liekas, ka labāk ir nezināt, bet vienkārši tagad dzīvot un nepieļaut to ļaunumu, kas nāk. Jābūt vērīgais, lai manā klātbūtnē nekas nenotiek ar mani un bērniem. Uzmanība.
Bet arī saziņā ar citiem, es vienkārši zinu. Un tas mani biedē tik ļoti, ka es gribu nezināt.
Bet nu pietiks par to, jo man ir citu lieto ko stāstīt!. :)
Tagad es, protams, gaidu, kad man nolādēsies bildes, bet varu jau pateikt to, ka Mana Ome ir superīga! Un viņai bija super-forša dzimšanas diena! (: Man tiešām žēl, ka es nebiju, bet vismaz manu video sveicienu viņa saņēma. Un ceru, ka patika. Katru reizi kā uzvelku savas skaistās, siltās vilnu zeķītes, es iedomājos par to, kā Omei iet. Un ko tur daudz, ceru, ak drīz viņa saņems manu vēstuli un ka drīz jau parunāsim. Bet viss ko es gribu sacīt - ES MĪLU SAVU OMI! Ļoti, ļoti.
Un es atkal varētu pievienot simtiem bilžu. Bet es labāk šovakar atturēšos un lēnām turpināšu atpūsties, jo gaidāmas smagas dienas!
Pa lielam nepateicu neko, bet tomēr!
See you later, aligator!
Komentāri
Ierakstīt komentāru