DAY 56, sesija, skola, brīvlaiks, darbs un citi zvēri.
Čau, mani mazie zvēri/nezvēri!
Laiks tiešām skrien vēja spārniem! Un jāsaka, ka man pat nav lielas vēlmes viņu piebremzēt! Lai iet, lai skrien! Vienīgais mīnuss šajā lielajā skriešanā ir tas, ka neatliek laika sev. Kā arī kopā ar mīļoto. Nevarētu teikt, ka nepavadām laiku kopā, bet gluži gulēšanu naktīs nevarētu nodēvēt par "kopīgi labu pavadītu laiku", Tā nu tas ir. Šobrīd sanāk, ka maināmies darbiem. No rītiem Matīss iet uz darbu, un es uz skolu, bet vakaros, kad viņš nāk mājās, es dodos jau uz darbu. Līdz ar to, mēs tikai samaināmies, un paveicas, ja šajā maiņā vēl satiekamies, kas parasti nenotiek. Jo Matīss darbu beidz tikai 17:00 un ne ātrāk, bet man jau 17:00 sākas, kas nozīmē, ka jau kādu laiciņu iepriekš, man ir jāiziet no mājām. Tāda nu mums tā darbadienu ikdiena ir.
Ar breketēm veicas visai labi, esmu gan nolauzusi vienu, bet tā ir pēdējā, un māsa saka, ka tas šajā brīdī mani neietekmē, darbs turpinās un zobi kustās, super! Bija arī pirmā pievilkšana. Nesāpēja. bet nākamās 2-3 dienas atkal nevarēju sakost jeb drīzāk varēju, bet nežēlīgi sāpēja tajos brīžos. Ikdienā tās nejūt, Beidzot zobi ir apraduši un zobi atkal jūtas kā zobi, nejūt smagumu un to dīvaino izjūtu, kas bija. Jāsaka, ka arī drīz pienāks tas brīdis, kad man tiks koriģēts apakšžoklis arī. Atkal jāpārcieš būs zobu izraušana un brekešu uzlikšana. BET es priecājos! Nudien! Jo beidzot mans sapnis piepildās. :)
Runājot par skolu un sesiju. Sesiju noslēdzu ātri, jo bija tikai pirmā nedēļa un tad viens eksāmens 19.01.2015. Un ar visu to, un visu pirmo semestri, atzīmes mani apmierināja. Labi pastrādāju, un tik augsta vidējā atzīme man nav bijusi nekad! Kā arī eksāmenos nekad, nekad nebija bijušas tādas atzīmes! Prieks un gandarījums!
Šis semestris iesācies pavisam citādāk! Pirmām kārtām, jau negaidīti mums bija jāizvēlas C daļas kurss. Labi, ka biju jau izlēmusi par valodām, un atlika tikai pieteikties. Un tomēr, laiku saskaņošana un braukšana no fakultātes uz fakultāti ir jāņem vērā! Man šobrīd sanāk braukāt uz Humanitāro zinātņu fakultāti un pēcāk uz savu Pedagoģijas fakultāti. Ir grūti, jo kursā pasniedz;eja domā, ka mēs jau visu visi zinām, lai ari kurss ir IESĀCĒJIEM. tas, protams, netiek visai ņemts vērā. Bet tā kā esmu ļoti apņēmusies iemācīties šo valodu, es to izdarīšu, lai tur vai kas! (Ja nu kāds ir tāds, kas ilgi ar mani nav runājis, vai arī visai labi mani nepazīst, un nezina par kādu valodu ir runa - tā ir vācu.)
Runājot par brīvlaiku, kas bija sesijas laikā un vēl nedēļu pēc tam. Jau ilgāku laiku meklēju sev darbiņu, un janvāra vidū to arī atradu un jau sāku strādāt. Esmu ļoti apmierināta ar šo darbiņu picērijā un beidzot arī man ir noveicies ar kolektīvu! Jāpiebilst, ka strādāju vienā vietā ar māsīcu, bet man tas patīk! Jo ari mums reizēm maiņas sakrīt kopā, un ļoti ilgi nav bijis tā, ka pavadām daudz laika kopā. Šogad, kad beidzot arī es esmu iekārtojusies Rīgā, un dzīvojos te, esam tikušās un ciemojušās, un tagad arī darbiņā tiekamies. Tas atgādina mazliet kā bērnību, kad ciemojos pie omes un kopīgi dienas vadījām.
Vēl brīvlaikā mums bija lielais ģimenes kruīzs uz Stokholmu. Visa lielā ģimene kopā (gandrīz visa), no mammas puses! Pasākums bija tiešām superīgs! Tik ilgi, visa ģimene kopā nebijām bijuši ļoti ilgi. Trīs dienas patiešām mūsu ģimenei ir liels izaicinājums. Jeb kā māsīca saka: "Jūs (ģimene) man visi patīkat, tikai atsevišķi, pa vienam, nevis visi kopā tik ilgi!" (Smieklīgi skan, bet savā ziņā taisnība ir!)
Kuģi šūpoja visai spēcīgi, un naktī man uzmācās domas, ka nogrimsim, bet, protams, un par laimi (!) tas nenotika. Pavadījām vakaru kopīgos pasākumos un šovos, dziedājām karaoki (es, protams, nedziedāju, jo nevēlējos aizbiedēt visus prom un apkaunot sevi līdz mūža galam). Pēc pusnakts, kopīgi apsveicām tanti dzimšanas dienā. Un arī drīz pēc tam, mēs (mana kajīte - es, Matīss, māsīca Vita un viņas draugs Miša) devāmies gulēt, jo Vitai arī bija slikta dūša no šūpošanās. Tā nu kopīgi saritinājāmies gultiņās un runājot un smejoties arī iemigām. Dienu stokholmā katrs pavadīja kā nu vēlējās, un devās kur gribējās. Mēs divatā pastaigājāmies pa centru un vecpilsētu, apradām veikalu, lai nopirktu pārtiku atpakaļceļa un izbaudījām sniega puteni. Lēnā solī izstaigājāmies un atgriezāmies uz kuģa sildīties. Mājupceļā arī izpriecājāmies un jautri pavadījām kopīgi laiku, ģimeniski spēlējot "Saderēsim". Protams, nespējam būt tā ģimene, kas sev nepievērsīs uzmanību un pie kuras nepienāks kāda apkalpe, lai kaut ko bilstu. Protams, tas nebija nekas nelikumīgs, traks vai neatļauts, vienkārši piesaistījām pārāk lielu uzmanību ar savām darbībām. Bet tāda spēle - derēt uz uzdevumiem, vai tu to spēsi vai nē, un uzdevumi visdažādākie, sākot ar to, vai spēsi nosaukt pilsētas un beidzot ar to, vai caur galdapakšu spēsi izlīst ar karoti rokās, nenogāžot tās saturu. un vēl citie dīvainiem uzdevumiem, kā nobučot pēdu, lēkāt uz vienas kājas, cilāt sava smaguma cilvēkus un vēl visādas dīvainības.
Dienā, kad atgriezāmies, man, protams, bija jāstrādā, bet par laimi, diena pagāja mierīgi. Jo man ļoti gribējās atpūsties un kārtīgi izgulēties gultā, kurā nešūpo. Kopumā pasākums bija super labs!
Tagad man būtu jābūt iegrimušai mācībās, bet es īsti nespēju koncentrēties un saprast, kas man ir jādara, kas ir šausmīgi! Es atkal nemāku mācīties. Tā vienmēr ir bijusi mana problēma, un atkal man ar to ir jātiek galā. Sesijas laiks bija pārāk ilgs, bet tas tādēļ, ka mums viņš bija brīvs, un šajā laikā man nebija jāmācās nekas. Būtu zinājusi, ka C daļa sāksies tagad, būtu plānojusi savu laiku citādāk. Biju rēķinājusies, ka vācu valodu ņemšu 2. mācību gadā, kas nozīmētu, ka vasarā es atkal varētu pievērsties savai vācu valodas pilnveidošanai, bet tagad tas tik negaidīti nāca, ka vēl joprojām nespēju aptvert.
Kopumā es teiktu, ka man iet labi! Tagad, cītīgi strādāju (drīz arī sākšu mācīties), lai varētu nopirkt jaunu telefonu, jo mans mīļais telefons atteicās strādāt. Kas mani mazliet apbēdināja, jo viņš man bija mīļš pirmais pašas pirktais telefons. Lai arī savu laiku tas bija nokalpojis, es tomēr gribēju, lai viņš vēl dzīvo. trakākais, ka atteicās strādāt atbloķēšanas poga un tas neļauj ieslēgties ekrānam, kas nozīmē, ka nespēju atbloķēt ekrānu. Tā nu tas ir sanācis, Un tagad dzīvojos ar rezerves varianta telefonu, kas man ne visai patīk, bet man galvenais ir ka, mani var sazvanīs un to varu es. Tā nu es tagad dzīvoju, un dzīvoju labi!
Domāju, ka īsumā esmu pastāstījusi visu, ko vēlējos, bet ilgāku nebija iznācis uzrakstīt. Pēc darba mājās atnākot iekrītu vienkārši gultā un aizmiegu. Tā iemesla pēc visai daudz laika nepavadu pie sociālajiem tīkliem, kā arī telefonā tas nav iespējams, esmu gandrīz pavisam ārā no šīs pasaules. Un es jūtos tik labi!
Labi, pietiks man te vāvuļot par visu! Adios amigos! Turiet buru, draugi!
Laiks tiešām skrien vēja spārniem! Un jāsaka, ka man pat nav lielas vēlmes viņu piebremzēt! Lai iet, lai skrien! Vienīgais mīnuss šajā lielajā skriešanā ir tas, ka neatliek laika sev. Kā arī kopā ar mīļoto. Nevarētu teikt, ka nepavadām laiku kopā, bet gluži gulēšanu naktīs nevarētu nodēvēt par "kopīgi labu pavadītu laiku", Tā nu tas ir. Šobrīd sanāk, ka maināmies darbiem. No rītiem Matīss iet uz darbu, un es uz skolu, bet vakaros, kad viņš nāk mājās, es dodos jau uz darbu. Līdz ar to, mēs tikai samaināmies, un paveicas, ja šajā maiņā vēl satiekamies, kas parasti nenotiek. Jo Matīss darbu beidz tikai 17:00 un ne ātrāk, bet man jau 17:00 sākas, kas nozīmē, ka jau kādu laiciņu iepriekš, man ir jāiziet no mājām. Tāda nu mums tā darbadienu ikdiena ir.
Ar breketēm veicas visai labi, esmu gan nolauzusi vienu, bet tā ir pēdējā, un māsa saka, ka tas šajā brīdī mani neietekmē, darbs turpinās un zobi kustās, super! Bija arī pirmā pievilkšana. Nesāpēja. bet nākamās 2-3 dienas atkal nevarēju sakost jeb drīzāk varēju, bet nežēlīgi sāpēja tajos brīžos. Ikdienā tās nejūt, Beidzot zobi ir apraduši un zobi atkal jūtas kā zobi, nejūt smagumu un to dīvaino izjūtu, kas bija. Jāsaka, ka arī drīz pienāks tas brīdis, kad man tiks koriģēts apakšžoklis arī. Atkal jāpārcieš būs zobu izraušana un brekešu uzlikšana. BET es priecājos! Nudien! Jo beidzot mans sapnis piepildās. :)
Runājot par skolu un sesiju. Sesiju noslēdzu ātri, jo bija tikai pirmā nedēļa un tad viens eksāmens 19.01.2015. Un ar visu to, un visu pirmo semestri, atzīmes mani apmierināja. Labi pastrādāju, un tik augsta vidējā atzīme man nav bijusi nekad! Kā arī eksāmenos nekad, nekad nebija bijušas tādas atzīmes! Prieks un gandarījums!
Šis semestris iesācies pavisam citādāk! Pirmām kārtām, jau negaidīti mums bija jāizvēlas C daļas kurss. Labi, ka biju jau izlēmusi par valodām, un atlika tikai pieteikties. Un tomēr, laiku saskaņošana un braukšana no fakultātes uz fakultāti ir jāņem vērā! Man šobrīd sanāk braukāt uz Humanitāro zinātņu fakultāti un pēcāk uz savu Pedagoģijas fakultāti. Ir grūti, jo kursā pasniedz;eja domā, ka mēs jau visu visi zinām, lai ari kurss ir IESĀCĒJIEM. tas, protams, netiek visai ņemts vērā. Bet tā kā esmu ļoti apņēmusies iemācīties šo valodu, es to izdarīšu, lai tur vai kas! (Ja nu kāds ir tāds, kas ilgi ar mani nav runājis, vai arī visai labi mani nepazīst, un nezina par kādu valodu ir runa - tā ir vācu.)
Runājot par brīvlaiku, kas bija sesijas laikā un vēl nedēļu pēc tam. Jau ilgāku laiku meklēju sev darbiņu, un janvāra vidū to arī atradu un jau sāku strādāt. Esmu ļoti apmierināta ar šo darbiņu picērijā un beidzot arī man ir noveicies ar kolektīvu! Jāpiebilst, ka strādāju vienā vietā ar māsīcu, bet man tas patīk! Jo ari mums reizēm maiņas sakrīt kopā, un ļoti ilgi nav bijis tā, ka pavadām daudz laika kopā. Šogad, kad beidzot arī es esmu iekārtojusies Rīgā, un dzīvojos te, esam tikušās un ciemojušās, un tagad arī darbiņā tiekamies. Tas atgādina mazliet kā bērnību, kad ciemojos pie omes un kopīgi dienas vadījām.
Vēl brīvlaikā mums bija lielais ģimenes kruīzs uz Stokholmu. Visa lielā ģimene kopā (gandrīz visa), no mammas puses! Pasākums bija tiešām superīgs! Tik ilgi, visa ģimene kopā nebijām bijuši ļoti ilgi. Trīs dienas patiešām mūsu ģimenei ir liels izaicinājums. Jeb kā māsīca saka: "Jūs (ģimene) man visi patīkat, tikai atsevišķi, pa vienam, nevis visi kopā tik ilgi!" (Smieklīgi skan, bet savā ziņā taisnība ir!)
Kuģi šūpoja visai spēcīgi, un naktī man uzmācās domas, ka nogrimsim, bet, protams, un par laimi (!) tas nenotika. Pavadījām vakaru kopīgos pasākumos un šovos, dziedājām karaoki (es, protams, nedziedāju, jo nevēlējos aizbiedēt visus prom un apkaunot sevi līdz mūža galam). Pēc pusnakts, kopīgi apsveicām tanti dzimšanas dienā. Un arī drīz pēc tam, mēs (mana kajīte - es, Matīss, māsīca Vita un viņas draugs Miša) devāmies gulēt, jo Vitai arī bija slikta dūša no šūpošanās. Tā nu kopīgi saritinājāmies gultiņās un runājot un smejoties arī iemigām. Dienu stokholmā katrs pavadīja kā nu vēlējās, un devās kur gribējās. Mēs divatā pastaigājāmies pa centru un vecpilsētu, apradām veikalu, lai nopirktu pārtiku atpakaļceļa un izbaudījām sniega puteni. Lēnā solī izstaigājāmies un atgriezāmies uz kuģa sildīties. Mājupceļā arī izpriecājāmies un jautri pavadījām kopīgi laiku, ģimeniski spēlējot "Saderēsim". Protams, nespējam būt tā ģimene, kas sev nepievērsīs uzmanību un pie kuras nepienāks kāda apkalpe, lai kaut ko bilstu. Protams, tas nebija nekas nelikumīgs, traks vai neatļauts, vienkārši piesaistījām pārāk lielu uzmanību ar savām darbībām. Bet tāda spēle - derēt uz uzdevumiem, vai tu to spēsi vai nē, un uzdevumi visdažādākie, sākot ar to, vai spēsi nosaukt pilsētas un beidzot ar to, vai caur galdapakšu spēsi izlīst ar karoti rokās, nenogāžot tās saturu. un vēl citie dīvainiem uzdevumiem, kā nobučot pēdu, lēkāt uz vienas kājas, cilāt sava smaguma cilvēkus un vēl visādas dīvainības.
Dienā, kad atgriezāmies, man, protams, bija jāstrādā, bet par laimi, diena pagāja mierīgi. Jo man ļoti gribējās atpūsties un kārtīgi izgulēties gultā, kurā nešūpo. Kopumā pasākums bija super labs!
Tagad man būtu jābūt iegrimušai mācībās, bet es īsti nespēju koncentrēties un saprast, kas man ir jādara, kas ir šausmīgi! Es atkal nemāku mācīties. Tā vienmēr ir bijusi mana problēma, un atkal man ar to ir jātiek galā. Sesijas laiks bija pārāk ilgs, bet tas tādēļ, ka mums viņš bija brīvs, un šajā laikā man nebija jāmācās nekas. Būtu zinājusi, ka C daļa sāksies tagad, būtu plānojusi savu laiku citādāk. Biju rēķinājusies, ka vācu valodu ņemšu 2. mācību gadā, kas nozīmētu, ka vasarā es atkal varētu pievērsties savai vācu valodas pilnveidošanai, bet tagad tas tik negaidīti nāca, ka vēl joprojām nespēju aptvert.
Kopumā es teiktu, ka man iet labi! Tagad, cītīgi strādāju (drīz arī sākšu mācīties), lai varētu nopirkt jaunu telefonu, jo mans mīļais telefons atteicās strādāt. Kas mani mazliet apbēdināja, jo viņš man bija mīļš pirmais pašas pirktais telefons. Lai arī savu laiku tas bija nokalpojis, es tomēr gribēju, lai viņš vēl dzīvo. trakākais, ka atteicās strādāt atbloķēšanas poga un tas neļauj ieslēgties ekrānam, kas nozīmē, ka nespēju atbloķēt ekrānu. Tā nu tas ir sanācis, Un tagad dzīvojos ar rezerves varianta telefonu, kas man ne visai patīk, bet man galvenais ir ka, mani var sazvanīs un to varu es. Tā nu es tagad dzīvoju, un dzīvoju labi!
Domāju, ka īsumā esmu pastāstījusi visu, ko vēlējos, bet ilgāku nebija iznācis uzrakstīt. Pēc darba mājās atnākot iekrītu vienkārši gultā un aizmiegu. Tā iemesla pēc visai daudz laika nepavadu pie sociālajiem tīkliem, kā arī telefonā tas nav iespējams, esmu gandrīz pavisam ārā no šīs pasaules. Un es jūtos tik labi!
Labi, pietiks man te vāvuļot par visu! Adios amigos! Turiet buru, draugi!
Komentāri
Ierakstīt komentāru