Atgriešanās.
Esmu atpakaļ, un nu varu pastāstīt par to, kur biju, kas bija, ar ko biju un kā.
Viss nu ir sanācis atkal likumsakarīgi (ka jau viss, kas dzīve notiek), ka es ļoti ilgojos pēc dejām un vispār sporta aktivitātēm. Tāpēc nu jau visai pasen, kas būtu viss šis laiks, ko esmu prom, es sāku nodarboties ar vingrošanu. Sākumā to darīju vakaros pirms dušas un miega. Tagad - no rītiem.
Un jāsaka, ka tas tiešām nav grūti, piecelties un pirmās pāris minūtes veltīt vingrošanai, jo tas lieliski palīdz piecelties, un uzlabo omu! Un tas pat nav grūti un neprasa sevis piespiešanu. Jāatzīst, ka tas neprasa nekādu īpašu piepūli, lai sāktu. Nezinu, kur es izrāvu šo savu apņēmību, lai to sāktu, bet vienā jaukā vakarā es izdomāju, ka "šis ir tas vakars. Es vingrošu!" Un es to arī darīju.
Tagad 6 dienas nedēļā es katru rītu pieceļos un veicu dažus vingrinājumus. Sākot ar šodienu, mans nedēļas plāns (vingrošanas) mainīsies, jo katru ceturtdienu es iešu uz sporta nodarbību. Kas ir fitness+joga.
Šodien bija pirmā nodarbība un es jūtos absolūti gandarīta! Lai arī visas dalībnieces, lielākoties, bija jau no pagājušā gada vai kad nu iepriekš tas viss notika (neesmu īsti pārliecināta, jo apvienot šo ar bērnu auklēšanu nav viegli).
Un kā es to visu zinu? Kā es šeit nokļuvu? Kā nu sanācis kā ne, nezinu vai biju jau minējusi, mana ģimenes māmiņa ir visai aktīvs cilvēks (kausi, medaļas, plakāti) (visa ģimene tāda ir), pirms bērniem (kuri, kā zināms ir divi), viņa pasniedza šīs nodarbības. Bet tagad ar bērniem nav visai viegli, jo tu nevaru vienkārši pus2 stundu nozust. Sevišķi, ja bērns vēl dzer mātes pienu. Tāpēc tas viss nebija visai veiksmīgi sanācis. Bet tagad, sakarā ar to, ka arī es esmu šeit, un bērni pastiprināti mācās patstāvīgumu (ja to tā drīkst nosaukt, garš process) un arī situācija ir mainījusies- viņai ir iespējas visu atkal atsākt, un beidzot uz jautājumiem, kad viņa varēs atsākt, jau radās mēnesis, tad jau nedēļa un beidzot - konkrēts datums un laiks.
Tad nu šodien, 10. aprīlī, bija pirmā nodarbība, uz kuru arī man bija izdevība aiziet. Īsti gan neesmu pārliecināta, vai nākamnedēļ man izdosies pievienoties grupai un jaukajām lēdijām, jo varbūt man būs jāpaliek pie bērniem, bet šī stunda mani darīja ļoti laimīgu.
Atkal izjust treniņus trenera pavadībā, pie mūzikas, ir tik patīkami. Protams, atsauc atmiņā dejas un visas iesildīšanās un visa tā atmosfēra. Bet jāsaka, ka lai arī nodarbību pasniedza vāciski (jo, kurš gan man ies vienai skaidrot angliski), es tam pakļāvos (jo negribēju, lai man skaidro angliski, jo tas ir lielāks stimuls saprast vairāk vācu valodu) un man izdevās lieliski.
Jāatzīst, protams, ka visa šī dejošanas pieredze (tā to drīkst saukt?) ļoti noderēja. Un pat mazliet dažbrīd sagādāja man lielākas raizes, jo izpildot dažus vingrinājumus, automātiski gribās nostiept kājas pirkstus un grozīt galvu darbības virzienā. Kā, saprotams, nebija jādara. Tad nu tas no manis prasīja mazliet lielāku piepūli, tikai piecelt pirkstgalu nevis nostiept visu pēdu. Ak, dejas.
Kas vēl man patika. Attieksme. Piemēram, es pazīstu Katrinu (visi pazīst), bet arī šis faktors, ka esmu jau daļa no viņas ģimenes, nebija citādāka attieksme kā pret citiem. Nestrādā tas faktors - tevi es pazīstu labāk, tevi tur uzslavēšu, nebūšu tik strikta, laipnāka vai nelaipnāka. NĒ! Visi vienādi. Visi vienlīdzīgi. Un nebija sevis nostādīšana augstāk.
Jāsaka, ka viņiem tas ir ierasts, visiem būt vienlīdzīgiem un neviens par nevienu nav pārāks. No mana skata punkta, tas ir apbrīnojami, jo Latvijā nekas tāds nav iespējams. Mēs vienmēr paļaujamies uz šo faktoru "es jau esmu tuvāks kā pārējie, gan jau man iedos kādu "atlaidīti"!" Tāpēc, tas mani mazliet pārsteidz. Bet es tikai par to priecājos, jo es nevēlējos būt uzmanības centrā, lai gan mani tāpat jau atpazina. Visi jau vietējie. Veikala pārdevēja pati piedāvājās palīdzēt, kā arī citas sievietes labprāt nāca un palīdzēja.
Manuprāt, lieta, ko mums no citām kultūrām vajadzētu mācīties ir attieksme! Un šī noteikti ir tikai pozitīva. Jo galu galā - tas padara dienu gaišāku, ja satiekot kādu tu sasveicinies, pasmaidi. Būs grūti atgriezties tajā negatīvismā, kas pie mums valda. Bet es par to nedomāju.
Pašlaik vispār ļoti daudz laika pavadu youtube`ē skatoties dažādus video un blogus. Tāpēc arī dažādas lietas es redzu citādās krāsās. Piemēram, nepārtraukti skatījos kādu kanālu. Sākumā pat neiedomājos, bet gejs. Un viņš to arī neslēpj. Cilvēki to pieņēmuši. Saprotiet, nav nosodījuma cilvēku vidū. tas pat liekas pieņemami (es nesaku, ka tas ir nepieņemami), ka ir šāda tipa attiecības. Jo katrs cilvēks ir kāds ir, un viņam patīk tas, kas patīk. Priekš manis - tas ir nesaprotami, kādas ir šīs attiecības, jo dzīvē nepazīstu nevienu geju. Bet es to nenosodu!
Ko es sākumā gribēju teikt? - ā! Dažbrīd es prātoju, cik patiesībā ir interesanti filmēt šāda tipa video. Runāšana ar sevi, tikai kameras priekšā. Ir cilvēki, kam tas padodas, un kam ne. Bet tas viss ir kaut kā interesanti. Tas arī viss.
Nezinu, man vienkārši ienāca prātā doma, vai arī Tu seko līdzi kādam youtube kanālam. Jo es esmu sākusi, man tas ir kas jauns, bet es smejos katru reizi, kad skatos kādu video. Mazs dienas prieciņš, kā saka.
Šodien kalnus ievij mākoņi, migla un dūmaka. Viss tik dūmakains. Līst. Ir atgriezies pavasaris, bet aukstums turās un vēl turēsies pāris dienas. Nejauks laiks. Kalnu virsotnes nav redzamas un sajūta, ka dzīvojam kādā mazā sniega bumbiņā, tikai ar lietu. Lietus bumbiņa. Tev apkārt ir kalnu un mākoņi, mākoņu ieskaiti kalnu un dūmaka. Apbrīnojami skaisti dabā, bet fotogrāfijās nespēju to skaisti noķert. Viss izskatās tik "netīrs" un nejauks, lai gan ir patiesi skaists!
Katrs vakars beidzas ar citām nokrāsām. Mīļām sarunām, vai aprautām, bet ilgas nepagaist.
Tagad patiesi uz redzīti!
Un es tiešām drīzumā centīšos padalīties ar bildēm. Sakrājiet tik daudz, ka jau slinkums revidēt, bet daļa - nu jau kādu laiciņu - apskatāma Facebook profilā. Tas tā, ja nu kāds nezināja, vai tādu neizmanto. Tad - es tādu izmantoju un tur bija dažas bildes ieskatam. :)
Swīt` drīm`s, jaukumiņi.
Viss nu ir sanācis atkal likumsakarīgi (ka jau viss, kas dzīve notiek), ka es ļoti ilgojos pēc dejām un vispār sporta aktivitātēm. Tāpēc nu jau visai pasen, kas būtu viss šis laiks, ko esmu prom, es sāku nodarboties ar vingrošanu. Sākumā to darīju vakaros pirms dušas un miega. Tagad - no rītiem.
Un jāsaka, ka tas tiešām nav grūti, piecelties un pirmās pāris minūtes veltīt vingrošanai, jo tas lieliski palīdz piecelties, un uzlabo omu! Un tas pat nav grūti un neprasa sevis piespiešanu. Jāatzīst, ka tas neprasa nekādu īpašu piepūli, lai sāktu. Nezinu, kur es izrāvu šo savu apņēmību, lai to sāktu, bet vienā jaukā vakarā es izdomāju, ka "šis ir tas vakars. Es vingrošu!" Un es to arī darīju.
Tagad 6 dienas nedēļā es katru rītu pieceļos un veicu dažus vingrinājumus. Sākot ar šodienu, mans nedēļas plāns (vingrošanas) mainīsies, jo katru ceturtdienu es iešu uz sporta nodarbību. Kas ir fitness+joga.
Šodien bija pirmā nodarbība un es jūtos absolūti gandarīta! Lai arī visas dalībnieces, lielākoties, bija jau no pagājušā gada vai kad nu iepriekš tas viss notika (neesmu īsti pārliecināta, jo apvienot šo ar bērnu auklēšanu nav viegli).
Un kā es to visu zinu? Kā es šeit nokļuvu? Kā nu sanācis kā ne, nezinu vai biju jau minējusi, mana ģimenes māmiņa ir visai aktīvs cilvēks (kausi, medaļas, plakāti) (visa ģimene tāda ir), pirms bērniem (kuri, kā zināms ir divi), viņa pasniedza šīs nodarbības. Bet tagad ar bērniem nav visai viegli, jo tu nevaru vienkārši pus2 stundu nozust. Sevišķi, ja bērns vēl dzer mātes pienu. Tāpēc tas viss nebija visai veiksmīgi sanācis. Bet tagad, sakarā ar to, ka arī es esmu šeit, un bērni pastiprināti mācās patstāvīgumu (ja to tā drīkst nosaukt, garš process) un arī situācija ir mainījusies- viņai ir iespējas visu atkal atsākt, un beidzot uz jautājumiem, kad viņa varēs atsākt, jau radās mēnesis, tad jau nedēļa un beidzot - konkrēts datums un laiks.
Tad nu šodien, 10. aprīlī, bija pirmā nodarbība, uz kuru arī man bija izdevība aiziet. Īsti gan neesmu pārliecināta, vai nākamnedēļ man izdosies pievienoties grupai un jaukajām lēdijām, jo varbūt man būs jāpaliek pie bērniem, bet šī stunda mani darīja ļoti laimīgu.
Atkal izjust treniņus trenera pavadībā, pie mūzikas, ir tik patīkami. Protams, atsauc atmiņā dejas un visas iesildīšanās un visa tā atmosfēra. Bet jāsaka, ka lai arī nodarbību pasniedza vāciski (jo, kurš gan man ies vienai skaidrot angliski), es tam pakļāvos (jo negribēju, lai man skaidro angliski, jo tas ir lielāks stimuls saprast vairāk vācu valodu) un man izdevās lieliski.
Jāatzīst, protams, ka visa šī dejošanas pieredze (tā to drīkst saukt?) ļoti noderēja. Un pat mazliet dažbrīd sagādāja man lielākas raizes, jo izpildot dažus vingrinājumus, automātiski gribās nostiept kājas pirkstus un grozīt galvu darbības virzienā. Kā, saprotams, nebija jādara. Tad nu tas no manis prasīja mazliet lielāku piepūli, tikai piecelt pirkstgalu nevis nostiept visu pēdu. Ak, dejas.
Kas vēl man patika. Attieksme. Piemēram, es pazīstu Katrinu (visi pazīst), bet arī šis faktors, ka esmu jau daļa no viņas ģimenes, nebija citādāka attieksme kā pret citiem. Nestrādā tas faktors - tevi es pazīstu labāk, tevi tur uzslavēšu, nebūšu tik strikta, laipnāka vai nelaipnāka. NĒ! Visi vienādi. Visi vienlīdzīgi. Un nebija sevis nostādīšana augstāk.
Jāsaka, ka viņiem tas ir ierasts, visiem būt vienlīdzīgiem un neviens par nevienu nav pārāks. No mana skata punkta, tas ir apbrīnojami, jo Latvijā nekas tāds nav iespējams. Mēs vienmēr paļaujamies uz šo faktoru "es jau esmu tuvāks kā pārējie, gan jau man iedos kādu "atlaidīti"!" Tāpēc, tas mani mazliet pārsteidz. Bet es tikai par to priecājos, jo es nevēlējos būt uzmanības centrā, lai gan mani tāpat jau atpazina. Visi jau vietējie. Veikala pārdevēja pati piedāvājās palīdzēt, kā arī citas sievietes labprāt nāca un palīdzēja.
Manuprāt, lieta, ko mums no citām kultūrām vajadzētu mācīties ir attieksme! Un šī noteikti ir tikai pozitīva. Jo galu galā - tas padara dienu gaišāku, ja satiekot kādu tu sasveicinies, pasmaidi. Būs grūti atgriezties tajā negatīvismā, kas pie mums valda. Bet es par to nedomāju.
Pašlaik vispār ļoti daudz laika pavadu youtube`ē skatoties dažādus video un blogus. Tāpēc arī dažādas lietas es redzu citādās krāsās. Piemēram, nepārtraukti skatījos kādu kanālu. Sākumā pat neiedomājos, bet gejs. Un viņš to arī neslēpj. Cilvēki to pieņēmuši. Saprotiet, nav nosodījuma cilvēku vidū. tas pat liekas pieņemami (es nesaku, ka tas ir nepieņemami), ka ir šāda tipa attiecības. Jo katrs cilvēks ir kāds ir, un viņam patīk tas, kas patīk. Priekš manis - tas ir nesaprotami, kādas ir šīs attiecības, jo dzīvē nepazīstu nevienu geju. Bet es to nenosodu!
Ko es sākumā gribēju teikt? - ā! Dažbrīd es prātoju, cik patiesībā ir interesanti filmēt šāda tipa video. Runāšana ar sevi, tikai kameras priekšā. Ir cilvēki, kam tas padodas, un kam ne. Bet tas viss ir kaut kā interesanti. Tas arī viss.
Nezinu, man vienkārši ienāca prātā doma, vai arī Tu seko līdzi kādam youtube kanālam. Jo es esmu sākusi, man tas ir kas jauns, bet es smejos katru reizi, kad skatos kādu video. Mazs dienas prieciņš, kā saka.
Šodien kalnus ievij mākoņi, migla un dūmaka. Viss tik dūmakains. Līst. Ir atgriezies pavasaris, bet aukstums turās un vēl turēsies pāris dienas. Nejauks laiks. Kalnu virsotnes nav redzamas un sajūta, ka dzīvojam kādā mazā sniega bumbiņā, tikai ar lietu. Lietus bumbiņa. Tev apkārt ir kalnu un mākoņi, mākoņu ieskaiti kalnu un dūmaka. Apbrīnojami skaisti dabā, bet fotogrāfijās nespēju to skaisti noķert. Viss izskatās tik "netīrs" un nejauks, lai gan ir patiesi skaists!
Katrs vakars beidzas ar citām nokrāsām. Mīļām sarunām, vai aprautām, bet ilgas nepagaist.
Tagad patiesi uz redzīti!
Un es tiešām drīzumā centīšos padalīties ar bildēm. Sakrājiet tik daudz, ka jau slinkums revidēt, bet daļa - nu jau kādu laiciņu - apskatāma Facebook profilā. Tas tā, ja nu kāds nezināja, vai tādu neizmanto. Tad - es tādu izmantoju un tur bija dažas bildes ieskatam. :)
Swīt` drīm`s, jaukumiņi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru