Age-free zone
Savāciet savas domas ar sevi. Tad nu - sāksim!
Esmu atpakaļ, un -ieturu pauzi- patiesībā, nekur jau nebiju pazudusi. Starp darbu, izklaidi un sevis meklējumiem, (jā, es joprojām cenšos atrast, kas es esmu) man ir sanācis mazliet laiciņa pārdomām. "mazliet"?! - Tu smejies, Alis, par sevi? Un es varu skaļi apgalvot - Jā, es smejos par sevi!
Kurš gan no Jums nezinās teikt, ka es smejos par sevi. Vienmēr. Visur. Jebkurā situācijā. Bet tagad tas ir nopietnāk. Kā jau biju minējusi, mans moto "Why not?", ir mani novedis mani citā pasaulē, citos uzskatos, citās dzīvēs un, galvenais, citā manī. Tas jāsaprot netieši un pārmesti. Piedodiet, par manu nesakarību, kuras man nekad nav bijis.
Domājam, ka arī visi ir pamanījuši, ka bieži uzsveru savu nesakarību. Tāpēc, lai Jūs uzreiz zinātu ar kādu cilvēku "ielaižaties". Es vairs neesmu no tiem, kas cenšas sevi padarīt par baltu un pūkainu, tipiski domājošu būtni, bez lielām kļūdām pagātnē un "necitādiem" uzskatiem. Vairs ne. Es bieži esmu runājusi ar cilvēkiem par šo tēmu, kur it kā visi piekrīt tam, ka nav jācenšas pielāgoties citiem, citu uzskatiem, ka labāk ir būt patiesam un ka atšķirīgam būt - TAS NAV NOSODĀMI. Bet galu galā - mūs visus kaut kas attur būt pašiem.
Sabiedrības skatījumus, nosodījums. Bailes palikt vienam ar savām īpatnībām. Piekritīsiet, taču? Un es tagad negrasos Jums stāstīt to, ko jau zina visi, kas tiek runāts un runāts, ka ir labi atšķirties, jo esi piedzimis, lai atšķirtos. Bet, manuprāt, šeit atbilstoši iederas šis:
"Visi smejas par klaunu, jo viņš ir citādāks. Klauns smejas par visiem, jo viņi visi ir vienādi."
Visiem sen zināms, un es varbūt neuzrakstīju vārds vārdā, piedodiet par to. Ar citātiem man īsti neveicas. Būtiski es šo vēlējos izcelt, jo es vēlos mazliet pastāstīt par sevi. Varbūt to, ko daudzi no Jums nezināja. (Ņemot vērā faktu, ka lielākā daļa, kas šo lasa ir mani bijušie klasesbiedri, mani bijušie "draugi", draugi un dažas paziņas.) (Neņemsim vērā tos 4% no Amerikas (sapratu, draudzene, no Liepājas, pavisam piemirsu, ka rāda valsti no kuras ir lasīts, nevis nacionalitāti))
Visiem varbūt bija jau zināms, ka es vienmēr esmu centusies slēpt savas domas un emocijas. Es vienmēr centos būt normāla. Un kāpēc? Tāpēc, ka es biju viena un man bija bail palikt pavisam vienai. Te varbūt Jūs sāksiet domāt, ka tas nu nebūtu bijis iespējams, jo "es taču tev biju". Bet atzīsim, ka TAD (tas nav pēdējie 3 gadi, kad viss bija mainījies, par to pastāstīšu vēlāk, citā reizē, varbūt) man nebija neviena. Nu cik "neviena". Tur ir tā robeža, kad tev ir apkārt cilvēki, "draugi", bet, kad esi pamatīgās nepatikšanās vai cita veida problēmās, kad Tev ir nepieciešams kāds plecs, kas tevi turēs, atbalstīs un neļaus pazust, neviena nav. Ir tikai tie, kuriem tu esi vajadzīgs, kad viņiem ir nepieciešama palīdzība, jo viņi zina, ka uz Tevi var paļauties. Tu palīdzēsi un nenosodīsi. Tu būsi. Tu esi priekš viņiem, jebkurā diennakts laikā, bet viņi priekš tevis nav. Vienkārši nav. Simtiem atrunu un neziņu.
Tas bija mans iemesls - nosodījums, bailes būt vienai, jo tas seko viens otram. Tevi sāks nosodīt, tu paliec viens, jo visi no tevis novēršanas. Un ticiet man, nav viegli, kad pasaule ir uzgriezusi muguru, bet tu pats nevari neko vairs darīt lietas labā, jo pat aizbēgt tu nevari, kas varbūt nebūtu darīšana lietas labā, bet vismaz kāda iespēja kā tikt no tā prom. Tev ar to jācīnās, esot uz vietas un satiekot šos cilvēkus dienu dienā, nedēļu no nedēļas.
Pie kam, vienmēr esmu bijis cilvēks (vēl esmu), kas sevi spiedīs pie zemes, un nenovērtēs. Kādreiz es to ļāvu darīt arī citiem, tagad to daru tikai es, bet citiem to neļauju, bet jāsaka, ka mans pašnovērtējums ir augstāks kā bija kādreiz. Precīzāk sakot, tagad man ir vismaz kaut kāds, kādreiz nebija vispār. Man bija grūti saskatīs sevī labas īpašības un labu novērtējumu vispār. Es nekad nekam nebiju gana laba vai lietderīga. Vienīgā lieta, kurā es biju apsveicami laba - citu pakaļu glābšanā. Piedodiet par izteicienu, bet ir jāskatās patiesībai acīs.
Bet tagad pie galvenās mācības. Es sāku būt es pati, jo es atradu vēl kādu cilvēku, kas savā ziņā vienmēr bija baidījies no tā paša. Būt normālam bija kā sodība, kurai tu centies tikt tikai līdzi, lai tu nepaliktu viens šajā pasaulē. Un, kad pēc ilgām sarunām atklājās, ka abi cenšamies būt normāli. Mēs nolēmām, ka tas tā vairs neturpināsies. Pašiem savs humors, savi joki un ja kaut kas neizdevās, mēs mācējām tā pasmieties par sevi un otru, ka sarkām viens otra priekšā, bet tas nekad nav traucējies draudzībai.
Kad bijām savā ziņā apradušas ar domu, ka mēs vairs nepaliksim vienas, mēs sākām uzvesties kā pašas, un te nu ir tas, no kā baidījāmies. Nosodījums, nesaprašana un negatīvisms no citu puses. Bet tagad tas nebiedēja tik daudz, jo tev bija kur ķerties. Tev bija plecs. Ar laiku es vienkārši cilvēkiem sāku sacīt, ka es tāda esmu. Es esmu dīvaina, bet.... un sekoja tas, ko es gribēju tajā brīdī teikt, tas ko es domāju vai jutu. Un nosodījums izgaisa, jo cilvēki apkārt sāka saprast,ka es tāda vienkārši esmu. Es biju jau puse no tā, kas biju patiesībā. Bet arvien, dažkārt klusēju (es klusēju daudz par viedokļiem un savām domām, bet veiksmīgi vienmēr izšmaucu bez tā izteikšanas), lai es nebūtu jau pārāk dīvaina, vai pārāk ačgārna šai pasaulei un videi. Jo tu nekad nespēj tikt vaļā no tās sajūtas, ka spēsi palikt viens.
Un tad nu nāca laiks, kad atradu tikpat ačgārnus cilvēkus kā es, un dzīve mainījās. Precīzāk sakot, dažus atlika tikai iepazīt, lai tu saprastu, ka viņi nav tādi paši kā visi. Es vienmēr esmu baidījusies no nosodījuma, jo tas dziļi iesēžas manā atmiņā un paliek, nekur neizgaist. Bet es tagad nenosodu tos, kas nosodīja mani. (lai arī dažkārt tās sajūtas tev par to atgādina, kā tu juties) Un vai zināt kāpēc? Tāpēc, ka tagad tie, kas bija "normāli" un sacīja visus tos sliktos vārdus un piezīmes, cenšas būt citādāki, ačgārni, kā mēs. Cenšas izteikt savu viedokli, par tad, kas viņiem tādu nav. Nepiekrīt tam, ko saka cits, un tad sāk stāstīt kā viņš domā, pat ja neviens nejautā, un beigās pasaka to pašu, bet "nē!' tas nav tas pats.
Te arī ir šīs divas bezgalības. Sākumā visi centās būt "normāli", tagad tie paši cenšas būt "nenormāli". Un kāpēc es Jums to saku? Jo, beidzot es neslēpjos no savām domām un vārdiem, jūtām. Es cilvēkam acīs varu pateikt, ko es par viņu domāju. Un, lai arī dažkārt mani par to moka sirdsapziņa, jo liekas, ka tu dari to, ko kāds ir darījis tev, es to varu izdarīt acīs. Es cilvēkam pieeju klāt un saku, ka man viņš nepatīk. Nevis tikai aiz muguras citiem stāstīt, cik ļoti mani šis cilvēks nepatīk, cik ļoti kaitina viņa uzmācība, bet vēlāk - smaida un ne patiesu vārdu bilzdams runā ar viņu.
Ar savām bailēm biju sevi iedzinusi strupceļā un turpat izrakusi milzīgu bedri, kurā turpināju rakt un krist. Rakt un krist. Un tad nāca pārmaiņas, un dzīve sāpīgi sper pa sēžamvietu. Bet, kā es kādam sacīju: "Dzīve tevi vispirms kārtīgi piemīda pie zemes, lai pēc tam, tu varētu celties un iet uz priekšu!" Un tagad es pati to apzinos tik labi, cik labi vien var, jo pati tam eju cauri. Bet galvenais, ka pat šobrīd, atrodoties svešumā (lai gan es tā īsti nejūtos), es nebaidos būt es pati, un atkal sacīt cita viedokļus un to kā vajag. Šī ģimene jau sākumā saprata,ka es neesmu īsti normāla (teiksim tā), bet viņi to arī atzīst. Man ir tikai 19 gadu un es vēl esmu sevis meklējumos. Bet ar visu to, es vairs necenšos būt visu sabiedrības uzskats.
Sabiedrībai ir jābūt dažādai nevis vienveidīga, un šeit es nesaku, ka es tagad nepiekritīšu nevienam viedoklim, jo tādi ir tikai muļķi, bet būtībā, es pati domāju par visu, nevis klausos citu teiktajā. Tas vairāk attiecināms un stereotipiem un lietām, par ko es nezinu.
Un tagad, piedodiet, ka nevaru turpināt, bet man ir jādodas uz nodarbību, par to, kādu un kā man veiksies - apskatīsim vēlāk. Tāpēc - Čivas Rivas, bumbulīši.
Esmu atpakaļ, un -ieturu pauzi- patiesībā, nekur jau nebiju pazudusi. Starp darbu, izklaidi un sevis meklējumiem, (jā, es joprojām cenšos atrast, kas es esmu) man ir sanācis mazliet laiciņa pārdomām. "mazliet"?! - Tu smejies, Alis, par sevi? Un es varu skaļi apgalvot - Jā, es smejos par sevi!
Kurš gan no Jums nezinās teikt, ka es smejos par sevi. Vienmēr. Visur. Jebkurā situācijā. Bet tagad tas ir nopietnāk. Kā jau biju minējusi, mans moto "Why not?", ir mani novedis mani citā pasaulē, citos uzskatos, citās dzīvēs un, galvenais, citā manī. Tas jāsaprot netieši un pārmesti. Piedodiet, par manu nesakarību, kuras man nekad nav bijis.
Domājam, ka arī visi ir pamanījuši, ka bieži uzsveru savu nesakarību. Tāpēc, lai Jūs uzreiz zinātu ar kādu cilvēku "ielaižaties". Es vairs neesmu no tiem, kas cenšas sevi padarīt par baltu un pūkainu, tipiski domājošu būtni, bez lielām kļūdām pagātnē un "necitādiem" uzskatiem. Vairs ne. Es bieži esmu runājusi ar cilvēkiem par šo tēmu, kur it kā visi piekrīt tam, ka nav jācenšas pielāgoties citiem, citu uzskatiem, ka labāk ir būt patiesam un ka atšķirīgam būt - TAS NAV NOSODĀMI. Bet galu galā - mūs visus kaut kas attur būt pašiem.
Sabiedrības skatījumus, nosodījums. Bailes palikt vienam ar savām īpatnībām. Piekritīsiet, taču? Un es tagad negrasos Jums stāstīt to, ko jau zina visi, kas tiek runāts un runāts, ka ir labi atšķirties, jo esi piedzimis, lai atšķirtos. Bet, manuprāt, šeit atbilstoši iederas šis:
"Visi smejas par klaunu, jo viņš ir citādāks. Klauns smejas par visiem, jo viņi visi ir vienādi."
Visiem sen zināms, un es varbūt neuzrakstīju vārds vārdā, piedodiet par to. Ar citātiem man īsti neveicas. Būtiski es šo vēlējos izcelt, jo es vēlos mazliet pastāstīt par sevi. Varbūt to, ko daudzi no Jums nezināja. (Ņemot vērā faktu, ka lielākā daļa, kas šo lasa ir mani bijušie klasesbiedri, mani bijušie "draugi", draugi un dažas paziņas.) (Neņemsim vērā tos 4% no Amerikas (sapratu, draudzene, no Liepājas, pavisam piemirsu, ka rāda valsti no kuras ir lasīts, nevis nacionalitāti))
Visiem varbūt bija jau zināms, ka es vienmēr esmu centusies slēpt savas domas un emocijas. Es vienmēr centos būt normāla. Un kāpēc? Tāpēc, ka es biju viena un man bija bail palikt pavisam vienai. Te varbūt Jūs sāksiet domāt, ka tas nu nebūtu bijis iespējams, jo "es taču tev biju". Bet atzīsim, ka TAD (tas nav pēdējie 3 gadi, kad viss bija mainījies, par to pastāstīšu vēlāk, citā reizē, varbūt) man nebija neviena. Nu cik "neviena". Tur ir tā robeža, kad tev ir apkārt cilvēki, "draugi", bet, kad esi pamatīgās nepatikšanās vai cita veida problēmās, kad Tev ir nepieciešams kāds plecs, kas tevi turēs, atbalstīs un neļaus pazust, neviena nav. Ir tikai tie, kuriem tu esi vajadzīgs, kad viņiem ir nepieciešama palīdzība, jo viņi zina, ka uz Tevi var paļauties. Tu palīdzēsi un nenosodīsi. Tu būsi. Tu esi priekš viņiem, jebkurā diennakts laikā, bet viņi priekš tevis nav. Vienkārši nav. Simtiem atrunu un neziņu.
Tas bija mans iemesls - nosodījums, bailes būt vienai, jo tas seko viens otram. Tevi sāks nosodīt, tu paliec viens, jo visi no tevis novēršanas. Un ticiet man, nav viegli, kad pasaule ir uzgriezusi muguru, bet tu pats nevari neko vairs darīt lietas labā, jo pat aizbēgt tu nevari, kas varbūt nebūtu darīšana lietas labā, bet vismaz kāda iespēja kā tikt no tā prom. Tev ar to jācīnās, esot uz vietas un satiekot šos cilvēkus dienu dienā, nedēļu no nedēļas.
Pie kam, vienmēr esmu bijis cilvēks (vēl esmu), kas sevi spiedīs pie zemes, un nenovērtēs. Kādreiz es to ļāvu darīt arī citiem, tagad to daru tikai es, bet citiem to neļauju, bet jāsaka, ka mans pašnovērtējums ir augstāks kā bija kādreiz. Precīzāk sakot, tagad man ir vismaz kaut kāds, kādreiz nebija vispār. Man bija grūti saskatīs sevī labas īpašības un labu novērtējumu vispār. Es nekad nekam nebiju gana laba vai lietderīga. Vienīgā lieta, kurā es biju apsveicami laba - citu pakaļu glābšanā. Piedodiet par izteicienu, bet ir jāskatās patiesībai acīs.
Bet tagad pie galvenās mācības. Es sāku būt es pati, jo es atradu vēl kādu cilvēku, kas savā ziņā vienmēr bija baidījies no tā paša. Būt normālam bija kā sodība, kurai tu centies tikt tikai līdzi, lai tu nepaliktu viens šajā pasaulē. Un, kad pēc ilgām sarunām atklājās, ka abi cenšamies būt normāli. Mēs nolēmām, ka tas tā vairs neturpināsies. Pašiem savs humors, savi joki un ja kaut kas neizdevās, mēs mācējām tā pasmieties par sevi un otru, ka sarkām viens otra priekšā, bet tas nekad nav traucējies draudzībai.
Kad bijām savā ziņā apradušas ar domu, ka mēs vairs nepaliksim vienas, mēs sākām uzvesties kā pašas, un te nu ir tas, no kā baidījāmies. Nosodījums, nesaprašana un negatīvisms no citu puses. Bet tagad tas nebiedēja tik daudz, jo tev bija kur ķerties. Tev bija plecs. Ar laiku es vienkārši cilvēkiem sāku sacīt, ka es tāda esmu. Es esmu dīvaina, bet.... un sekoja tas, ko es gribēju tajā brīdī teikt, tas ko es domāju vai jutu. Un nosodījums izgaisa, jo cilvēki apkārt sāka saprast,ka es tāda vienkārši esmu. Es biju jau puse no tā, kas biju patiesībā. Bet arvien, dažkārt klusēju (es klusēju daudz par viedokļiem un savām domām, bet veiksmīgi vienmēr izšmaucu bez tā izteikšanas), lai es nebūtu jau pārāk dīvaina, vai pārāk ačgārna šai pasaulei un videi. Jo tu nekad nespēj tikt vaļā no tās sajūtas, ka spēsi palikt viens.
Un tad nu nāca laiks, kad atradu tikpat ačgārnus cilvēkus kā es, un dzīve mainījās. Precīzāk sakot, dažus atlika tikai iepazīt, lai tu saprastu, ka viņi nav tādi paši kā visi. Es vienmēr esmu baidījusies no nosodījuma, jo tas dziļi iesēžas manā atmiņā un paliek, nekur neizgaist. Bet es tagad nenosodu tos, kas nosodīja mani. (lai arī dažkārt tās sajūtas tev par to atgādina, kā tu juties) Un vai zināt kāpēc? Tāpēc, ka tagad tie, kas bija "normāli" un sacīja visus tos sliktos vārdus un piezīmes, cenšas būt citādāki, ačgārni, kā mēs. Cenšas izteikt savu viedokli, par tad, kas viņiem tādu nav. Nepiekrīt tam, ko saka cits, un tad sāk stāstīt kā viņš domā, pat ja neviens nejautā, un beigās pasaka to pašu, bet "nē!' tas nav tas pats.
Te arī ir šīs divas bezgalības. Sākumā visi centās būt "normāli", tagad tie paši cenšas būt "nenormāli". Un kāpēc es Jums to saku? Jo, beidzot es neslēpjos no savām domām un vārdiem, jūtām. Es cilvēkam acīs varu pateikt, ko es par viņu domāju. Un, lai arī dažkārt mani par to moka sirdsapziņa, jo liekas, ka tu dari to, ko kāds ir darījis tev, es to varu izdarīt acīs. Es cilvēkam pieeju klāt un saku, ka man viņš nepatīk. Nevis tikai aiz muguras citiem stāstīt, cik ļoti mani šis cilvēks nepatīk, cik ļoti kaitina viņa uzmācība, bet vēlāk - smaida un ne patiesu vārdu bilzdams runā ar viņu.
Ar savām bailēm biju sevi iedzinusi strupceļā un turpat izrakusi milzīgu bedri, kurā turpināju rakt un krist. Rakt un krist. Un tad nāca pārmaiņas, un dzīve sāpīgi sper pa sēžamvietu. Bet, kā es kādam sacīju: "Dzīve tevi vispirms kārtīgi piemīda pie zemes, lai pēc tam, tu varētu celties un iet uz priekšu!" Un tagad es pati to apzinos tik labi, cik labi vien var, jo pati tam eju cauri. Bet galvenais, ka pat šobrīd, atrodoties svešumā (lai gan es tā īsti nejūtos), es nebaidos būt es pati, un atkal sacīt cita viedokļus un to kā vajag. Šī ģimene jau sākumā saprata,ka es neesmu īsti normāla (teiksim tā), bet viņi to arī atzīst. Man ir tikai 19 gadu un es vēl esmu sevis meklējumos. Bet ar visu to, es vairs necenšos būt visu sabiedrības uzskats.
Sabiedrībai ir jābūt dažādai nevis vienveidīga, un šeit es nesaku, ka es tagad nepiekritīšu nevienam viedoklim, jo tādi ir tikai muļķi, bet būtībā, es pati domāju par visu, nevis klausos citu teiktajā. Tas vairāk attiecināms un stereotipiem un lietām, par ko es nezinu.
 |
| Just a reminder. |
Komentāri
Ierakstīt komentāru