I want to hear you saying - She`s the one!

     Guten Abend!
     Yeah, ir mazliet nepierasti atkal tik ļoti rakstīt. Patiesību sakot - biju tik ļoti atradusi, vienmēr visi bija rokas stiepiena attālumā, vai arī - klausules attālumā. Tagad ar šo visu ir mazliet grūtāk,  jo attālums nudien ir nepārspējams un saziņu operatoriem nekad neesmu bijis Gaidīto klientu sarakstā. Hah, vienmēr manas sarunas tika pārtrauktas, pa vidam iemestas citu sarunu fragmenti vai vienkārši manis teiktais pārklāts ar klusumu. Un joprojām operatori spēlējas ar vadiņiem un interneta signāliem.
 
    Dzīve noteikti rādās citās krāsās, tas nu tiesa. Un, lai arī dažbrīd pavīd bailes un nedrošība, viss stabilizējas. Un galu galā - notiks, kam jānotiek! Nevienu ar varu nepaturēsi, nepiespiedīsi un neizmainīsi. Un vairs par dzīvi nebēdāju (pa lielam).
     Smaids līdz ausīm katru dienu un mans ikdienas rituāls ir sasveicināties ar traktora šoferi! Ha! Tas man liekas tik amizanti, ka es nespēju klusēt. Lala. Katru dienu es viņu sastopu pie savas mājas, jo te viņam ir gala/sākuma pietura. bet sveicināšanās parasti notiek, vai nu, kad esmu kā pasažieris, vai pie Eiropas standarta hoteļa, kad dodos ikdienas pastaigā.
     Runājot par pastaigām. Nodarbības kā kājām, tā rokām man ir ikdienu, jo taisnu ceļu šeit vienkārši nav. Taisni ceļi? - Kas tie tādi?! Tāpēc, stumjot augšu vai ripojot lejup, ir gana labs treniņš, pat nav nepieciešamas ilgas vingrošanas.
    Un joprojām manu seju rotā puspavērta mute ikreiz, kad dodos ārā. Patiesībā, arī vērojot caur stikliem. Es laikam vienmēr apbrīnošu kalnus un dabas varenību. Vakar daba noteikti parādīja savu spēku, bet vējš bija vareni laipns, tāpēc cilvēciņiem paveicās. Daba nudien varēja rādīt savu māku. Ap pusdienām, kad joprojām laiks bija mākoņains un visai nejauks, jo mākoņi ieskāva kalnus tā, ka nebija iespējams saredzēt neko, ievērojām, ka pie lielā kalna (sauksim to tā) bīstami tuvu lido gaisa balons. Gaisa baloni šeit ir visai ierasta lieta, šodien debesīs vienlaicīgi saskaitīju 19 balonus. Un zinot ka tiem nav visai lielas manevrēšanas iespējas, tam nācās paļauties uz vēja labdarību.
     Par laimi viss beidzās laimīgi un šķiet, visi tikuši cauri ar izbīli un trīcošām kājām, jo izskatījās, ka tomēr grozs pieskārās asajām kalna šķautnēm. Un jā, lieki laikam piebilst, ka gāze šiem bija beigusies. Laikam. Galu galā jau visi laimīgi palidoja garām, bet mūsu uzmanību tas piesaistīja vismaz uz 10-15 minūtēm, kuru laikā manas pankūkas atdzisa.
      Un runājot par pankūkām! Haha, šajā dzīvē viss ir savstarpēji saistīts! Pasludinu 15. janvāri par pankūku dienu. No rīta domāju, ka vakariņās sev pagatavošu pankūkas, tad ja vakariņas neēdīšu saimniekmājā. Vēlāk šo domu nācās mainīt, jo tika paziņots, ka pusdienās būs pankūkas. Nekas neparasts, labi. Bet nebiju domājusi, ka manas pankūkas tiks pasniegtas zupā! Varam brīnīties, bet jā, viņi ēd pankūkas zupā. Un visai garšīgi, jāatzīst. Beigu beigās tomēr arī dabūju ierastās pankūkas, bet nu par šādu zupu dzirdēju pirmo reizi. Un iemesls šai dienai piešķirt Pankūku godu ir arī cits. Katrā ziņā - visu dienu figurēja tikai pankūkas.
     Ko es "īsumā" varu vēl piebilst. Dzīve ir lieliska un es to mīlu. Vajag izdarīt kaut ko ļoti pārgalvīgu, lai saprastu, cik svarīga ir vide tev apkārt un bez kā vari iztikt. Kā arī pamazam jau rodas mazi domas strāvojumi par profesiju. Un nav jau tik slikti. Dzīve ir lieliska! Jāatceras tikai, ka katram savs ceļš ejams un visiem nederēs viens vilciens.
     Aiiii, bildes vēlāk!
     Dableiben and see more in next few days!

     Klok! Knok! Čiva Riva, Plika Ņina!
 Esiet dūšīgi!
-Alisha