Cik skaisti, bet tukši!
Halllllllo, dārgie draugi!
Popkorns. Skaists, bet ar tukšu vidu. Popkorns. Es šodien atļāvos sevi palutināt ar ko gardu, šoreiz - popkornu. Un kādā brīdī es, neapzinoties, sāku pētīt tā faktūru. Droši, sauciet mani par traku, nebūs jau melots! Un manās rokās bija apaļveida popkorns. Un vidus tam tukšs. bet cik neparasti skaists tas bija no ārpuses. Un vai ziniet, kas vēl tādi ir? - Cilvēki. Cil-vē-ki. C-i-l-v-ē-k-i. Un nemaz nav dīvaini.
Tas tiešām nav melots. Cik cilvēks dažkārt mēdz būt skaists no ārienes, bet iekšā - tukšums. Patiesībā šī dzīvā radība ir liels melis. Vienmēr grib izpatikt, izcelties un izaugt par ātru, par lielu, par augstu, dažkārt par aukstu. Kāpēc mēs ļaujamies acu māniem? Kāpēc jūs iemīlat iepakojumus nevis saturu. Kāpēc, ļautiņi, kāpēc jūs tā darāt?
Vai tiešām tik grūti apskatīties vispirms saturu? Un, protams, te sāksiet teikt - Veikalā preces nedrīkst atvērt, lai apskatītos, kas iekšā. Tā vispirms jānopērk. Tāpat, vispirms jāiemīl, jāiegūst. Bet es atgādināšu, ka cilvēks nav prece veikalā, kuru var izmantot, izmest un iet pēc nākamās. Un galu galā, neviens neliek tev neko plēst. Tikai skaties. Ieskaties acīs un tu redzi cilvēka iekšējo pasauli. Tu redzi smaidu, ievēro to, Tu redzi vaibstus, iepazīsti tos. Ticiet vai nē - ķermeņa valoda par Jums pasaka daudz vairāk kā tavi vārdi "Es esmu patiess!"
Es varētu sacīt, ka šodien esmu ar putniem. bet no tiem, man tikai knābis ir.
Vēl viena nedēļa un šeit, šajā brīnummierīgajā istabā, es nebūšu viena. Pusotru mēnesi šī ēka būs pilna. Un visus vieno viena profesija un iemesls atrasties šeit, izņemot mani. Esmu šeit ar citu nolūku un cita, šīs pašas ģimenes locekļa, "darbinieks". Būtībā, mūsu priekšnieki ir no vienas ģimenes nākuši. Brālis un māsa. That`s all.
Šovakar manā prātā ir liels juceklis, es izbaudu klusumu. Es izbaudu tumsu aiz loga, ērto gultu un neērtos klaviatūras taustiņus un telefonu. Man nepatīk vairs saziņa internetā. Mani pašu tas mazliet pārsteidz, jo vēl pāris (3-4) gadus atpakaļ, es labprātāk visu klāstīju rakstiski, jo man nebija jādomā par to, kā pateikt vienā teikumā, vieglāk bija iepauzēt ik minūti un apdomīgi visu uzrakstīt. Tagad es priekšroku dodu sarunai aci pret aci - lai cik negatīva un neparedzama tā var būt. Šobrīd man vieglāk ir ievilkt dziļu elpu un izteikt visu vienuviet, bet lielām pārdomām, - tieši un patiesi. Ne mirkļa laika, lai apdomātos, kā pateikt maigāk. Nē!
Tas nu ir tiesa, tas tiesa.
Tikko atminējos. Daudzi no Jums sarauca pieri, kad iepriekš biju pieminējusi, ka man ir radusies kāda ideja par nākotnes profesiju un tā. Jā, daudzi no Jums nezina, ka es studijas pārtraucu. Un tagad kuššš! Es ar to nelepojos, jo esmu sevī ļoti vīlusies. BET es uzskatu, ka labāk ir darīt to ko tu gribi, nevis ko no tevis gaida, pat tad, ja ceļš līdz tam nav tik vienkāršs. Un uzskatu, ka man nav 4.5 gadi, ko lieki nosēdēt skolas solā, kuru zināšanas es pēc tam neizmantošu, jo savu gribu nebūšu piepildījusi, bet nebūtu pametusi, jo cilvēki uz to skatās šķībi.
Un tagad padomāsim mazliet vairāk, pirms ko teiksim. Kura situācija ir labāka. Tu mācies. Saproti,ka tas nav tev. (un nav svarīgi, patika, nepatika, nepadevās, negribēja vai sazin kas vēl, vienkārši - tas nav tev) Bet tu turpini. Tu dabū to diplomu. Un tālāk? Bez lielas motivācijas, tu atrodi darbu šajā sfērā, bet tev riebjas ko tu dari. Un tu to dari, tikai tāpēc, ka biji par gļēvu, lai mainītu izvēli. Par gļēvu, lai pateiktu citiem, ka neesi perfekts. Un tagad - otrais variants. Tu mācies. Saproti, ka tas nav tev. Tu pamācies vēl. Domas nemainās.Tas nav tev. Tu pamet šīs studijas. Atrodi sevi, citu variantu vai strādā (doesn`t matter, bet galā-). Tu saproti, ko tu gribi pa īstam. Un pie pirmās iespējas tu uzņemies šo risku. Tu dari ko tu gribi.
Nu lūk.Es pievēršos otrajam. Jo kā jau esmu dažiem sacījusi. Ar mani laikam īsti neiet cauri "standarta dzīves mērķis". Skola-Vidusskola-Augstskola-Darbs-Vīrs-Bērni-Vecumdienas.
Man pēc vidusskolas ar vienu vasaru ir par maz, lai es pilnībā izlemtu savu turpmāko dzīves gājumu, profesiju. Man tomēr ir šajā brīdī ir tikai 18/19 gadu, kad tiek darīta izvēle. Esmu jaunietis, kas tiešām nedomā vēl par to, kā es dzīvošu vecumdienās, pēc 40 gadiem, pēc 20 gadiem. Es pat nezinu kā dzīvošu rīt! Un ziniet, es varu lepni teikt, ka pārtraucot studijas es sevi nostādīju uz kājām. Man nācās stāties izvēles priekšā, un tā ir smagāka par to, kurā skolā vienkārši iet. Jo tu esi situācijā, kad tu stāvi Rīgā uz ielas un tu domā kur iet. Tev naudas ir tikai tik cik kabatā, un vairāk tās nekļūs. Tev pieredze ir tikai tā, ko esi ieguvis tagad. Cilvēki tev ir tikai tie, kuriem tu uzticies. Tev nav naudas, nav mājas, nav vietas, savas vietas, nav ar ko nodarboties, darba nav, skolas nav.
Tobrīd man naudas bija, lai es kādu laiku dzīvotu. Bet ko es darītu? Gulētu uz dīvāna ar kājām gaisā? Nē, tās tas nevar apstāties. Un tad tev ir jāizdara izvēle par to, kā tu tagad dzīvosi? Es varu teikt, ka neko labāku savā labā, un arī tēva labā, (domāju, ka arī mammas labā) nevarēju izdarīt. Jo šobrīd es atrodos vietā kur vienmēr esmu sapņojusi dzīvot, daru, ko vienmēr esmu gribējusi darīt un kas sagādā man prieku! Es patiesi esmu laimīga tagad nevis tajā brīdī, kad darīju, ko no manis gaidīja nevis pati vēlējos.
Ar to visu centos pateikt, ka tiešām apdomā visu ko tu dari, vai tu to dari sevis dēļ, cita dēļ. Kā dēļ tu to dari? Atceries, ka tu dzīvo sev. Tāpēc Tev ir dzīve tev ir galva uz pleciem, mute, lai runātu un rokas un kājas, lai rīkotos! (Un es tagad nevienu nekūdu uz studiju pamešanu un ko vēl ne. Bet vienkārši domājiet savā labā nevis citu!)
Tik laimīga kā esmu tagad, to reti kāds ir piedzīvojis un redzējis, esmu bijusi reti. Tagad es tāda esmu dienu no dienas un es lepojos ar sevi!
Liec lepoties ar sevi un citi leposies ar tevi!
Popkorns. Skaists, bet ar tukšu vidu. Popkorns. Es šodien atļāvos sevi palutināt ar ko gardu, šoreiz - popkornu. Un kādā brīdī es, neapzinoties, sāku pētīt tā faktūru. Droši, sauciet mani par traku, nebūs jau melots! Un manās rokās bija apaļveida popkorns. Un vidus tam tukšs. bet cik neparasti skaists tas bija no ārpuses. Un vai ziniet, kas vēl tādi ir? - Cilvēki. Cil-vē-ki. C-i-l-v-ē-k-i. Un nemaz nav dīvaini.
Tas tiešām nav melots. Cik cilvēks dažkārt mēdz būt skaists no ārienes, bet iekšā - tukšums. Patiesībā šī dzīvā radība ir liels melis. Vienmēr grib izpatikt, izcelties un izaugt par ātru, par lielu, par augstu, dažkārt par aukstu. Kāpēc mēs ļaujamies acu māniem? Kāpēc jūs iemīlat iepakojumus nevis saturu. Kāpēc, ļautiņi, kāpēc jūs tā darāt?
Vai tiešām tik grūti apskatīties vispirms saturu? Un, protams, te sāksiet teikt - Veikalā preces nedrīkst atvērt, lai apskatītos, kas iekšā. Tā vispirms jānopērk. Tāpat, vispirms jāiemīl, jāiegūst. Bet es atgādināšu, ka cilvēks nav prece veikalā, kuru var izmantot, izmest un iet pēc nākamās. Un galu galā, neviens neliek tev neko plēst. Tikai skaties. Ieskaties acīs un tu redzi cilvēka iekšējo pasauli. Tu redzi smaidu, ievēro to, Tu redzi vaibstus, iepazīsti tos. Ticiet vai nē - ķermeņa valoda par Jums pasaka daudz vairāk kā tavi vārdi "Es esmu patiess!"
Es varētu sacīt, ka šodien esmu ar putniem. bet no tiem, man tikai knābis ir.
Vēl viena nedēļa un šeit, šajā brīnummierīgajā istabā, es nebūšu viena. Pusotru mēnesi šī ēka būs pilna. Un visus vieno viena profesija un iemesls atrasties šeit, izņemot mani. Esmu šeit ar citu nolūku un cita, šīs pašas ģimenes locekļa, "darbinieks". Būtībā, mūsu priekšnieki ir no vienas ģimenes nākuši. Brālis un māsa. That`s all.
Šovakar manā prātā ir liels juceklis, es izbaudu klusumu. Es izbaudu tumsu aiz loga, ērto gultu un neērtos klaviatūras taustiņus un telefonu. Man nepatīk vairs saziņa internetā. Mani pašu tas mazliet pārsteidz, jo vēl pāris (3-4) gadus atpakaļ, es labprātāk visu klāstīju rakstiski, jo man nebija jādomā par to, kā pateikt vienā teikumā, vieglāk bija iepauzēt ik minūti un apdomīgi visu uzrakstīt. Tagad es priekšroku dodu sarunai aci pret aci - lai cik negatīva un neparedzama tā var būt. Šobrīd man vieglāk ir ievilkt dziļu elpu un izteikt visu vienuviet, bet lielām pārdomām, - tieši un patiesi. Ne mirkļa laika, lai apdomātos, kā pateikt maigāk. Nē!
Tas nu ir tiesa, tas tiesa.
Tikko atminējos. Daudzi no Jums sarauca pieri, kad iepriekš biju pieminējusi, ka man ir radusies kāda ideja par nākotnes profesiju un tā. Jā, daudzi no Jums nezina, ka es studijas pārtraucu. Un tagad kuššš! Es ar to nelepojos, jo esmu sevī ļoti vīlusies. BET es uzskatu, ka labāk ir darīt to ko tu gribi, nevis ko no tevis gaida, pat tad, ja ceļš līdz tam nav tik vienkāršs. Un uzskatu, ka man nav 4.5 gadi, ko lieki nosēdēt skolas solā, kuru zināšanas es pēc tam neizmantošu, jo savu gribu nebūšu piepildījusi, bet nebūtu pametusi, jo cilvēki uz to skatās šķībi.
Un tagad padomāsim mazliet vairāk, pirms ko teiksim. Kura situācija ir labāka. Tu mācies. Saproti,ka tas nav tev. (un nav svarīgi, patika, nepatika, nepadevās, negribēja vai sazin kas vēl, vienkārši - tas nav tev) Bet tu turpini. Tu dabū to diplomu. Un tālāk? Bez lielas motivācijas, tu atrodi darbu šajā sfērā, bet tev riebjas ko tu dari. Un tu to dari, tikai tāpēc, ka biji par gļēvu, lai mainītu izvēli. Par gļēvu, lai pateiktu citiem, ka neesi perfekts. Un tagad - otrais variants. Tu mācies. Saproti, ka tas nav tev. Tu pamācies vēl. Domas nemainās.Tas nav tev. Tu pamet šīs studijas. Atrodi sevi, citu variantu vai strādā (doesn`t matter, bet galā-). Tu saproti, ko tu gribi pa īstam. Un pie pirmās iespējas tu uzņemies šo risku. Tu dari ko tu gribi.
Nu lūk.Es pievēršos otrajam. Jo kā jau esmu dažiem sacījusi. Ar mani laikam īsti neiet cauri "standarta dzīves mērķis". Skola-Vidusskola-Augstskola-Darbs-Vīrs-Bērni-Vecumdienas.
Man pēc vidusskolas ar vienu vasaru ir par maz, lai es pilnībā izlemtu savu turpmāko dzīves gājumu, profesiju. Man tomēr ir šajā brīdī ir tikai 18/19 gadu, kad tiek darīta izvēle. Esmu jaunietis, kas tiešām nedomā vēl par to, kā es dzīvošu vecumdienās, pēc 40 gadiem, pēc 20 gadiem. Es pat nezinu kā dzīvošu rīt! Un ziniet, es varu lepni teikt, ka pārtraucot studijas es sevi nostādīju uz kājām. Man nācās stāties izvēles priekšā, un tā ir smagāka par to, kurā skolā vienkārši iet. Jo tu esi situācijā, kad tu stāvi Rīgā uz ielas un tu domā kur iet. Tev naudas ir tikai tik cik kabatā, un vairāk tās nekļūs. Tev pieredze ir tikai tā, ko esi ieguvis tagad. Cilvēki tev ir tikai tie, kuriem tu uzticies. Tev nav naudas, nav mājas, nav vietas, savas vietas, nav ar ko nodarboties, darba nav, skolas nav.
Tobrīd man naudas bija, lai es kādu laiku dzīvotu. Bet ko es darītu? Gulētu uz dīvāna ar kājām gaisā? Nē, tās tas nevar apstāties. Un tad tev ir jāizdara izvēle par to, kā tu tagad dzīvosi? Es varu teikt, ka neko labāku savā labā, un arī tēva labā, (domāju, ka arī mammas labā) nevarēju izdarīt. Jo šobrīd es atrodos vietā kur vienmēr esmu sapņojusi dzīvot, daru, ko vienmēr esmu gribējusi darīt un kas sagādā man prieku! Es patiesi esmu laimīga tagad nevis tajā brīdī, kad darīju, ko no manis gaidīja nevis pati vēlējos.
Ar to visu centos pateikt, ka tiešām apdomā visu ko tu dari, vai tu to dari sevis dēļ, cita dēļ. Kā dēļ tu to dari? Atceries, ka tu dzīvo sev. Tāpēc Tev ir dzīve tev ir galva uz pleciem, mute, lai runātu un rokas un kājas, lai rīkotos! (Un es tagad nevienu nekūdu uz studiju pamešanu un ko vēl ne. Bet vienkārši domājiet savā labā nevis citu!)
Tik laimīga kā esmu tagad, to reti kāds ir piedzīvojis un redzējis, esmu bijusi reti. Tagad es tāda esmu dienu no dienas un es lepojos ar sevi!
Liec lepoties ar sevi un citi leposies ar tevi!
Komentāri
Ierakstīt komentāru