Svētki un DAY 5
Esiet sveicināti šajā vēlajā vakarā! (varbūt man vajadzētu sacīt - "agrajā"? ņemot vērā, ka nomodā esmu tikai 4 stundas.) Jā, mīļie. Mani svētki manu režīmu ir sagriezuši pilnībā kājām gaisā. bet tagad par visu pēc kārtas, cik nu iespēju robežās ir apvaldīt manas domu plūsmas.
Iesākumā vēlētos visus apsveikt svētkos, un atgādināt, ka - galvenais patiešām, tiešām nav dāvanas, bet tā sajūta, ka visai ģimenei ir bijis laiks sanākt kopā, pasēdēt, pasmieties un uz tādas pašas prieka nots arī mazliet pasvinēties. Šogad nu bija traki. Traki, jo manai ģimenei ir gandrīz neiespējami uzlikt limitus. Smieklīgi, jā, un varbūt pat bezjēdzīgi un nevajadzību, bet vienmēr, vienmēr tā notiek. Šogad visu sākām tā krietni pavēlu, jo dažiem no mums ir jāpaspēj pasvinēties divās mājās. Tad nu kopīgi vācāmies tikai uz 21:00 vakarā, un jau pulksten 22:05 (svarīgas šīs 5 minūtes!) bijām visi, un arī jaunākais svinētājs bija klāt!
Kā vienmēr sarunas rausās par visām iespējamām lietām, un sākas mielasts un visa kā. Aktivitātes, lai saņemtu dāvanas, jo šogad Vecītis īpaši devīgs nebija. Ar labiem darbiem nepietika, vēl pēdējo reizi jāpierāda, ka esi gana pelnījis to visu. Nekā liela viens otram nedāvinājām, tikai mazliet, simboliski, lai tomēr bērniem tie prieki būtu. Jo mums vēl divi ticīgie ir. Es jau gan uzskatu, ka kādu gadu varētu pavisam bez tām dāvanām, tikai ar to pašu mīlestību jautrību un kopā būšanu. Jo ar visu to ir pārpilnība.
Tam visam klāt vēl nāk mani piedzīvojumi. Jāsaka, ka dienas ar breketēm nav bijušas visai smagas, tikai ēšanas process ir apgrūtināts. Pa lielam sāpju nav, dažkārt griezīga sajūta, velkoša. Tādos brīžos gribās zobus izņemt no mutes kā protēzes.Nepārproties, es nevēlos protēzes (iespējams), bet tā sajūta ir tāda, ka tev fiziski gribās izņemt zobus un atbrīvoties no tā spiediena, kas ir. Jāatzīst, ka to ir visai grūti izskaidrot kā tas ir - tāds spiediens, ka tev gribās to izņemt. To spēj saprast tikai te, kam pašiem ir bijušas vai ir breketes. Bet - mierinājums, tas bija tikai pirmajā vakarā mazliet un mazliet DAY 2, No more!
Dienas rit, un kļūst vieglāk ēst. Jā, zinu, zinu, zinu, Mans ortodonts man teica,ka nedēļu es nevarot neko kost, jāēd tikai putras un biezeņi. Jā, right! iestāsti to cilvēkam, kas neko tādu neēd! Un nav jau tik traki, māsīca apstiprināja, ka var ēst, jo pati arī bija ēdusi visu - nav jau tā, ka breketes tev tāpēc uzreiz nolūzīs vai vēl kas. Tā lieta jau ir tikai tā, ka sāp. Spiediens un neko nedarot ir liels, un ja tu vēl mēģini ko ēst, tas dubultojas vai par vairākas reizes pastiprinās, tāpēc - nu kāpēc sevi mocīt?
Tāpēc visu šo laiku es ēdu to, kas pats bez maz vai kūst mutē, vai viegli sadalās, bez piepūles. Lieki piebilst, ka maizes garoziņa jau ir izaicinājums. Tā kā šodien jau 5 diena, pamazām jau vairs nejūtu spiedienu. Nesaprotu tikai to, vai man tiešām vienmēr bijis tik nepareizs sakodiens, vai vienkārši tagad tāds liekas, ko viss ir tik jūtīgs. Ir pagrūti aizvērt muti, tā kā tu ikdienā to turi. Zobi ciet, smaidi. Liekas, ka ilkņu zobi duras pret apakšējiem zobiem, un sajūta, ka nekad iepriekš tā nav bijis, vai viņi tiešām tik ātri kustas? vai varbūt man vienmēr tā ir bijis? Tas šobrīd man ir neatklāts jautājums, un lai arī man ir šī sajūta, ka mazs augšējais žoklis ir izgrozījies no vietas, es saprotu, ka tā jau nu nav! Vēl ne! Kā arī, man pēkšņi mēle ķeras starp priekšzobiem, liekas, ka tur ir izveidojusies šķirba! Ticu, ka šīs pārvērtības man ir tik nepierastas, ka mēles ari nespēj pierast un liekas dīvaini, sāk ķerties, kur nekad nav ķērusies.
Labā ziņa ir tāda, ka beidzot tas ir noticis, sākums jau ir, Janvārī vēl tikai pēdējie labojumi un atkal jāpārcieš tikai zobu izraušana (jo manā mazajam žoklī nav vietas visiem zobiem) un brekešu uzlikšana. Un tad jau vairs tikai divu nedēļu adaptācijas posms, un ilgais ceļš ar taisnošanu, vilkšanu un spiedienu. Ar prātu apzinos, ka šīs sajūtas būs neilgas, pēc nedēļas, visticamāk, es jau būšu apradusi ar jokiem par "paga, tev kaut kas iesprūdi starp zobiem!" - "kas?" -"dzelži!" Smieklīgi, jā. Bet neuztveru to nopietni, jo man tik pat kā nevar tos redzēt, augšējos, jeb tos, kas man ir tagad. Caurspīdīgās breketes, un vienīgais, kas mani šobrīd nodod ir tas, ka nav pierasta sajūta, liekas, ka augšlūpa nespēj tik pāri un apgrūtinātā ēšana. That`s all. Pārējais kā vienmēr.
But I`m happy!
Vēl mazliet vēlējos sevi paslavēt ar veiksmīgu mājās braukšanu, šorīt/šonakt 04:15-04:55. Ārā viss bija apsnidzis, ledains, un tumšs, un mans uzdevums bija nogādāt mūs mājās. Tā nu nācās braukt, un jāatzīst, ka esmu lepna, jo ceļi bija kā tīrs spogulis, tīrs ledus, bet šī bija mana pirmā braukšanas reize sniegū, ar ledu, ziemā. Yey! Zinu. Nekā īpaša, bet pašai man tas sagādā prieku, un ir jāmāk priecāties par mazām uzvarām! Tikai tā varēs priecāties īsteni par lielu uzvaru.
Adios!
Iesākumā vēlētos visus apsveikt svētkos, un atgādināt, ka - galvenais patiešām, tiešām nav dāvanas, bet tā sajūta, ka visai ģimenei ir bijis laiks sanākt kopā, pasēdēt, pasmieties un uz tādas pašas prieka nots arī mazliet pasvinēties. Šogad nu bija traki. Traki, jo manai ģimenei ir gandrīz neiespējami uzlikt limitus. Smieklīgi, jā, un varbūt pat bezjēdzīgi un nevajadzību, bet vienmēr, vienmēr tā notiek. Šogad visu sākām tā krietni pavēlu, jo dažiem no mums ir jāpaspēj pasvinēties divās mājās. Tad nu kopīgi vācāmies tikai uz 21:00 vakarā, un jau pulksten 22:05 (svarīgas šīs 5 minūtes!) bijām visi, un arī jaunākais svinētājs bija klāt!
Kā vienmēr sarunas rausās par visām iespējamām lietām, un sākas mielasts un visa kā. Aktivitātes, lai saņemtu dāvanas, jo šogad Vecītis īpaši devīgs nebija. Ar labiem darbiem nepietika, vēl pēdējo reizi jāpierāda, ka esi gana pelnījis to visu. Nekā liela viens otram nedāvinājām, tikai mazliet, simboliski, lai tomēr bērniem tie prieki būtu. Jo mums vēl divi ticīgie ir. Es jau gan uzskatu, ka kādu gadu varētu pavisam bez tām dāvanām, tikai ar to pašu mīlestību jautrību un kopā būšanu. Jo ar visu to ir pārpilnība.
Tam visam klāt vēl nāk mani piedzīvojumi. Jāsaka, ka dienas ar breketēm nav bijušas visai smagas, tikai ēšanas process ir apgrūtināts. Pa lielam sāpju nav, dažkārt griezīga sajūta, velkoša. Tādos brīžos gribās zobus izņemt no mutes kā protēzes.Nepārproties, es nevēlos protēzes (iespējams), bet tā sajūta ir tāda, ka tev fiziski gribās izņemt zobus un atbrīvoties no tā spiediena, kas ir. Jāatzīst, ka to ir visai grūti izskaidrot kā tas ir - tāds spiediens, ka tev gribās to izņemt. To spēj saprast tikai te, kam pašiem ir bijušas vai ir breketes. Bet - mierinājums, tas bija tikai pirmajā vakarā mazliet un mazliet DAY 2, No more!
Dienas rit, un kļūst vieglāk ēst. Jā, zinu, zinu, zinu, Mans ortodonts man teica,ka nedēļu es nevarot neko kost, jāēd tikai putras un biezeņi. Jā, right! iestāsti to cilvēkam, kas neko tādu neēd! Un nav jau tik traki, māsīca apstiprināja, ka var ēst, jo pati arī bija ēdusi visu - nav jau tā, ka breketes tev tāpēc uzreiz nolūzīs vai vēl kas. Tā lieta jau ir tikai tā, ka sāp. Spiediens un neko nedarot ir liels, un ja tu vēl mēģini ko ēst, tas dubultojas vai par vairākas reizes pastiprinās, tāpēc - nu kāpēc sevi mocīt?
Tāpēc visu šo laiku es ēdu to, kas pats bez maz vai kūst mutē, vai viegli sadalās, bez piepūles. Lieki piebilst, ka maizes garoziņa jau ir izaicinājums. Tā kā šodien jau 5 diena, pamazām jau vairs nejūtu spiedienu. Nesaprotu tikai to, vai man tiešām vienmēr bijis tik nepareizs sakodiens, vai vienkārši tagad tāds liekas, ko viss ir tik jūtīgs. Ir pagrūti aizvērt muti, tā kā tu ikdienā to turi. Zobi ciet, smaidi. Liekas, ka ilkņu zobi duras pret apakšējiem zobiem, un sajūta, ka nekad iepriekš tā nav bijis, vai viņi tiešām tik ātri kustas? vai varbūt man vienmēr tā ir bijis? Tas šobrīd man ir neatklāts jautājums, un lai arī man ir šī sajūta, ka mazs augšējais žoklis ir izgrozījies no vietas, es saprotu, ka tā jau nu nav! Vēl ne! Kā arī, man pēkšņi mēle ķeras starp priekšzobiem, liekas, ka tur ir izveidojusies šķirba! Ticu, ka šīs pārvērtības man ir tik nepierastas, ka mēles ari nespēj pierast un liekas dīvaini, sāk ķerties, kur nekad nav ķērusies.
Labā ziņa ir tāda, ka beidzot tas ir noticis, sākums jau ir, Janvārī vēl tikai pēdējie labojumi un atkal jāpārcieš tikai zobu izraušana (jo manā mazajam žoklī nav vietas visiem zobiem) un brekešu uzlikšana. Un tad jau vairs tikai divu nedēļu adaptācijas posms, un ilgais ceļš ar taisnošanu, vilkšanu un spiedienu. Ar prātu apzinos, ka šīs sajūtas būs neilgas, pēc nedēļas, visticamāk, es jau būšu apradusi ar jokiem par "paga, tev kaut kas iesprūdi starp zobiem!" - "kas?" -"dzelži!" Smieklīgi, jā. Bet neuztveru to nopietni, jo man tik pat kā nevar tos redzēt, augšējos, jeb tos, kas man ir tagad. Caurspīdīgās breketes, un vienīgais, kas mani šobrīd nodod ir tas, ka nav pierasta sajūta, liekas, ka augšlūpa nespēj tik pāri un apgrūtinātā ēšana. That`s all. Pārējais kā vienmēr.
But I`m happy!
Vēl mazliet vēlējos sevi paslavēt ar veiksmīgu mājās braukšanu, šorīt/šonakt 04:15-04:55. Ārā viss bija apsnidzis, ledains, un tumšs, un mans uzdevums bija nogādāt mūs mājās. Tā nu nācās braukt, un jāatzīst, ka esmu lepna, jo ceļi bija kā tīrs spogulis, tīrs ledus, bet šī bija mana pirmā braukšanas reize sniegū, ar ledu, ziemā. Yey! Zinu. Nekā īpaša, bet pašai man tas sagādā prieku, un ir jāmāk priecāties par mazām uzvarām! Tikai tā varēs priecāties īsteni par lielu uzvaru.
Adios!
Komentāri
Ierakstīt komentāru