Mazputniņš.

Pirmās atvadas. Egons.

      Jāsāk jau ar to, ka manas laimes dienas ir galā. Nu, nav jau tā, ka neesmu laimīga arī atgriežoties, bet jāatzīst,ka tas miers, ko biju ieguvusi - to Latvija man nespēja dot.
      Jā, esmu atpakaļ Latvijā, un jau šīs nedēļas laikā ir notikušas tik daudz lietu, ka dažbrīd jāatlaižas guļus un jāapdomā, kur nu tagad skriesi. Protams, nav viegli. Nekad nav? Nevarētu tā teikt. Lai arī man šo pusgadu nav gājis kā pa mākoņiem, un ir bijuši savi dadži un grūtības, vidē, kurā atrados, tam visam nebija nozīmes. Pilnīgas. Nepilnīgas. Nebija nozīmes.

Tauplitzalm.

     Lielākais prieks, par ko ir atgriežoties - mani tuvākie ir ar mani. Esmu jau viņus izmīlējusi, un pavisam nopietni - meitenes mani nospiedīs. Mīlestība, ak, cik tu skaista!

Tauplitzalm.

Manas mazās sirsniņas. MĪLU.

     Kā nu ne! To, ko esmu iemācījusies šajā prombūtnes laikā, es atcerēšos mūžam, jo tā ir mainījusi mani. Jā, jā. Saka jau, ka vienmēr cilvēks mainās, bet iekšā kaut kas paliek pa vecam. Es teiktu, ka ārēji esmu palikusi pa vecam, bet iekšēji... Jauna Alise. Man pat pašai šķiet dīvaini izrunāt savu vārdu, es nespēju pierast. Varbūt, ka pat labāk bija Ališa. (Alisa) Un kāpēc tā? Jo tā izskaņa man atgādina katru reizi, kā bērni sauca manu vārdu un kā viņi smaidīja. Skumji, ka tagad viņus redzēšu tikai virtuāli, bet mierinājums sev - es viņus apciemošu. Kad? Kad dzīve ļaus, kad finanses ļaus. Jo jāsaprot, ka nauda, kas tiek ielikta ceļā - nav mazā, un pat tad, ja jālido ar lidmašīnu - tas sanāk dārgāk, kā nopirkt degvielu šiem nepilniem 2 000 km.

Ramsau am Dachtain.

     Esot mājās, es neteiktu, ka ļoti priecājos. Jā, vienmēr jau saka, ka mājas ir vieta, kur tu gribi atgriezties, atgūt mieru. Es atgriezties gribu tikai līdz brīdim, kad es atgriežos. Esmu gaisā parauta. Un tas jāsaprot kā tā - ka nejūtos nekur piederīga. Vairs. Mājās nav vairs miers un mana istaba ir tukša. Bez tā mājīguma un enerģijas, kas man bija. Rīgā - nav īsti savas vietas, svaidos no viena dzīvokļa uz otra, un vienmēr pie kāda palieku. Jā, tā nu tas ir. Lai arī mani gaida katrā no dzīvokļiem, tā nav MANA VIETA, es ciemojos, izguļos uz dīvāna, grīdas vai uz palodzēm un dodos tālāk.

Sajūsmināta.

     Sajūta, ka mantas ir visur izsvaidītas, bet kur ir tā vieta, kur es varu just tikai sevi? Nekur. Man nav savas vietas, un šeit man nelīdz tas, ka man ir sava istaba, kas ir tikai mana un nav jādala ar citiem ģimenes locekļiem. Tam nav nozīmes. Es tur nejūtos kā mājās. Nekur tā nejūtos. Un jāatzīst, ka tas dzen sava veida izmisumā. Tu esi gaisā parauts, bez vietas, kur piesist savu kāju un teikt: "Mājas, mīļās mājas!"
     Zinu, ka daudzi tagad mani nesapratīs, bet ja skatās patiesībai acīs - ir tādi, kas mani ļoti labi saprot. Tādi paši gaisā parautie. Dīvaini. Bet dzīve.

Pieķerta.

      Pēdējās dienas Austrijā bija prieka un skumju pilnas. Kokteilis sajūtās, ka apmaldīties var. Un es maldījos. Patiesībā, man vienkārši gribēs palikt tur pavisam! Paņemt Matīsu aiz rokas un es tur varētu dzīvot. Pavisam. Bez jokiem! Protams, man pietrūkst savu meiteņu, bet... ja es tur dzīvotu - mani jau neaizmirstu un apciemotu tik un tā! :)

Atklājot ūdenskritumu.

      Es zinu, ka es svaidos no vienas domas pie otras, bet šodien es tiešām šokējos! Pirms nedēļas (otrdienā) es nopirku sev jaunu džinsus. Un tad nu šodien ir tā diena, kad es viņus uzvelku. Un uzminiet, kas notiek? Viņas krīt nost! Mans ķermenis tā mainās, ka man jau sāk grūti palikt kaut ko sev nopirkt. Sevišķi, kad es to beidzot daru! Ja pirms tam (iepriekšējos gadus) es palēnām pieņēmos svarā, es palēnām kritos svarā. Tad tagad tas notiek nedēļas laikā! Vienu nedēļu es sveru 60 kg, citā 50 kg, citā atpakaļ. Nav jau tā, ka kilogramos būtu nozīmes, bet tas ir tik acīmredzami!  Un es tikko kā ar stieni pa galvu dabūjusi! Lūdzu, sakiet, ka man nekas nekait! (Sevišķi tāpēc, ka man iekoda ērce?!)

      Jā, zinu, bet tas notika pēdējā dienā, kad biju Austrijā. Pirmdienā. Pirms nedēļas. Un nav jau iemesla satraukumam - potēta esmu, un nekādas pazīmes nav. Pirmā ir galvas reibšana. Nav! Bet tik un tā, mana ķermeņa maiņas ir visai interesantas, jāsaka tā.

      Laikam jāsaka arī tas, ka beidzot emu apmierināta ar savu ķermeni. Zinu, ka man viņš nav perfekts, nekas nebūs arī, bet man to nevajag! Es jūtos labi savā ķermenī un beidzot esmu to pieņēmusi! Gadus vajadzēja (visus nepilnos 20), bet beidzot tas ir noticis! Es vienkārši iemīlu sevi!

Līdz nākamiem gadiem, Tauplitz!

      Ceru, ka kādam es te neliekos iedomīga, jo tā nu tas nav, BET esmu mainījusies, un es neļauju visiem "krutajiem" un "perfektajiem" pajoliņiem man kāpt uz galvas un izmantot manu palīdzību. Nē, Naivā Alisīte vairs nav. Es jau sen zināju, to, kā visi mēdz mani izmantot, bet tagad esmu iemācījusies pateikt skaļi to, ko vienmēr noklusēju un pateikt NĒ. Un es jau nevēlos biedēt nevienu, bet Tu neesi mans draugs vairs. (Lielākoties visi, kas šo lasa IR mani draugi, bet ja nu kāds te ir ieklīdis, tad viņam būtu jāzina, ka es par draugu saucu sev svarīgus cilvēkus, un tas, ka es tevi pazīstu tevi neiekārto šajā sarakstā.) Tas nu arī reiz būtu pateikts.








      Lai Jums jauka dzīvītes un bučas! Chavas!