Let`s make happiness. Because - WHY NOT?

Atpūtāmies SPA. Šeit, ejot uz vakariņām.

      Jā, laiks skrien vēja spārniem. Un liekas, ka es tikai tikko te atbraucu, kad tūlīt jau jāsāk krāmēt koferus, lai dotos mājās. Un es tiešām, tiešām nespēju tam visam vēl noticēt!

     Es pat teiktu, ka es nespēju noticēt tam, ka tā vienkārši "aizpēros" uz citu valsti, lai tiktu no visiem prom. Galvenais - lai tiktu prom no sevis! Un zini?! Izdevās aizbēgt no sevis un atrast sevi. Tieši tā!

     Dienas ir bijušas visādas. Sākot ar lieliem priekiem un beidzot ar nogurumu. Bet lielākoties tas ir bijis patīkams nogurums, un es šeit nerunāju par to, ko es izjūtu vakaros pēc darba. Bet par to, ko es jūtu darba laikā. Jāatzīst, ka sākumā, pirmajā nedēļā, kad biju palikusi viena, es biju ļoti nobijusies. Tu saproti, ka tu esi viens pats, un tev nav neviens, kas tevi varētu pasargāt. Tikai tu pats. Pats. (Tas manā galvā skan kā nāves soda izpildes paziņošana.)

      Un arī Jums es teikšu to, ko teicu Katrinai. Es, protams, biju nobijusies, bet, lai atbrauktu šeit un paliktu, viena pati? Ir nepieciešama uzticība, un, lai arī man ir ļoti grūti ar uzticēšanos cilvēkiem, jo esmu pievilta pārāk daudz. Bet tas jau rada tikai to piesardzību. Un neskatoties uz šo uzticēšanos barjeru, es tomēr dziļi sevī uzticējos viņai. Un sev. Uzticējos tik ļoti Katrinai, ka nonākot svešā valstī man būs nodrošināta vieta, kur dzīvot, no kā pārtikt un es neattapšos aiz restēm vai vēl sazin kur. Uzticība sev, ka, lai kas notiktu - nedrīkst salūzt, nedrīkst padoties un jābūt drošai par savām spējām. 

Ezers, kura var peldēt un dzert ūdeni. pilnīgi tīrs. FANTASTISKI!

     Lai arī daļa manis apzinājās, ka, ja kaut kas noietu greizi, man nebūtu ilgi šeit jāuzturas, jo es atrastu veidu kā doties mājās. Bet esmu ļoti lepna ar sevi, ka man ir izdevies visu veikt, ka man ir izdevies! IZDEVIES!

      Un galvenais - tā apziņa, ka tu ģimenei esi devusi tik ļoti lielu atbalstu! NEAPRAKSTĀMI. Jo patiesībā, mūsdienās, jau vairs tā nenotiek, ka tu vienkārši ierodies no svešas valsts un kādai ģimenei sniedz tik ļoti nepieciešamo palīdzību! Gandarījums. 

     Un, protams, visam ir sava otrā puse. Šim visam - es iepazinu sevi! Tiešām iepriekš bijis tik maz laika, lai saprastu, kas es esmu! Un es tagad neapgalvošu, ka esmu to sapratusi! Bet esmu par sevi uzzinājusi dažas jaunas lietas, un iepazinusi sevi vairāk. Lai arī es joprojām kā tumsā ap sevi taustos un pētu, kas es esmu, kas man patīk, kas nē, ko es domāju un ko ne. Visa šī iespēja, mani ir novedusi pie dažiem secinājumiem, kas manai personībai ir ļoti liels guvums un par ko nespēšu gana pateikties ģimenei un bērniem. 

      Recenzija arī ir tiešām lieliska, un ja es tādu ieraudzītu citam - es noteiktu to cilvēku gribētu kā savu darbinieku. Bet vai man nāksies to izmantot vēl kādā Au-Pair dalībā? Redzēsim! Bet varbūt, tas daudz dos manā nākamajā darba vietā! Jo, nenoliegšu, bērni būs daļa no tā. Katrā ziņā, ģimene manī ir saskatījusi tikai to labu un "sliktais", nosacīti, aprobežojas ar manām pirmo dienu bailēm un mazliet mulsumu, un valodu barjeru ar bērniem. Tas jau, protams, iepriecina, jo es esmu kautrīga, un let`s face it! Iedomājieties paši sevi - tu ierodies angliski runājošs, bet tev ir jādarbojas ar bērniem, kas nesaprot šo valodu, un tu nesaprotu viņu - vācu. Nu, re! Protams, sākums ir mulsinošs un tu kontaktējies kā māki, runā, rādi, vicinies ar rokām, rādi priekšā un dari visu citu iespējamo. Bet tiklīdz tas tika lauzts, - viss ir gājis tikai uz augšu. Un mans ieradums  vienmēr piedāvāt palīdzību arī vainagojies ar aplausiem! 

Pie tā paša ezera. Iepozēju! ;D

     Kas, manuprāt, bija svarīgi un es par to nekad noteikti neiedomātos, bet viņi to ir uztvēruši kā ļoti svarīgu iezīmi, - es nejaucos dzīvēs. Veselīga ziņkāre, kas zin savas robežas. Un personīgā dzīvē galīgi neesmu jaukusies. Kas arī viņiem, tāpat kā man, ir ļoti svarīgi. Lai gan... tagad padomājot, tieši pāris dienas atpakaļ mēs šo tēmu pacēlām. Man piedāvāja paņemt uz vakaru kādu dzeltenās preses izdevumu, kurā, protams, viss žurnāls bija par slavenību personīgajām un intīmajām dzīvēm. Ja tas būtu par jebko citu - izņemot personīgās dzīves un reliģijām, - es piekristu, bet mana atbilde bija sekojoša, ko esmu skaidrojusi daudziem : "Man nepatīk jaukties citu dzīvēs. Man vienkārši tas neinteresē, ja tu pats to nestāsti (un neiet runa par tiem, kas visai pasaulei stāsta par pilnīgi visu!) tad man tas nav jāzina, un es respektēju to. Un vēlos, lai respektē mani - ja es nestāstu, - tas nozīmē, ka arī tev tas nav jāzina. Abpusēja vienošanās."

     Tādas nu tās lietas ir bijušas. Joprojām pārsteigumu pilnas. Un, lai arī man ir atlikusi viena darba diena (viena!!!!), mēs visi nespējam noticēt, ka es jau dodos prom! Jā, vēl tikai divas dienas es pavadīšu viena pati šajā mājās, bet šeit vēl dzīvošos mazliet ilgāk. Bet, jā, jaunnedēļ esmu atpakaļ Latvijā, mājās! 

     Ilgi nebiju rakstījusi, un izpaudusi visu to, ko domāju, bet biju tik ierauta visā tajā virpulī, kas notikās. Prieks, prieks, prieks! Un gaidāms vēl trīs-dienu tripiņš, kuram vajadzētu aizraut elpu. Par to es pastāstīšu (parādīšu) vēlāk, kad pati tur būšu, bet tagad izpaust visu to būtu mazliet bojājoši. 

Mans skaistulis. Katru dienu citā "uzvalkā". Šeit no ziemas.

     Lai arī daļa mantas jau ir koferos, man joprojām ir daudz ko darīt. Bet viss ko es gribu ir skatīties uz dabu, kas man ir. Vakar redzēju vienreizējus skatus (2). 1.- viss bija gaišs un tīrs, neviena mākonīša, nekā. Un acumirklī viss satumsa, nāca lieli mākoņi, kas likās iznāk no kādas citas galaktikas, un lielā ātrumā kalnu apvij migla. Bet vēl gals tāds tīrs. Un es vēroju to galu un novēršos tikai uz pāris sekundēm, bet kad es paskatos, tur tāds kā virpulis, kas vienkārši ieskauj daļu akmeņainās virsmas. Viss ko es varēju pateikt "oooo, tik iespaidīgi!". Protams, bildē neizdevās noķer, un kā arī - tas bija tikai moments, nākamajā jau viss bija balts un nezinātājam neliktos, ka tepat, aiz tās biezās miglas ir viens no lielākajiem kalniem! (Vientuļniekiem, šajā reģionā - lielākais)

    2.- šis moments sekoja kādas 10 minūtes vēlāk. Pa šo laiku paspēja nolīt spēcīgs lietus, bet tas bija neilgs, nepilnas 10 minūtes. Un tad pavērās skats un fantastiski spožu un krāsainu varavīksni. Bet tā izzuda vienā mirklī. Bildē noķēru tikai to kā tā izbālēja. Bet cik tā bija spilgta! Paskatījos apkārt, visi centās iemūžināt šo skatu, bet vai tas kādam izdevās, paliks man nezināms.

     Protams, es joprojām ilgi un dikti vēroju kalnu un skatos man apkārt, lai arī šeit esmu visu šo gadu, tas neapnīk! Tas tiešām neapnīk! 

      Tagad es cītīgi strādāju pie atvadu dāvanas, kas protams, nebūs nekā grandioza, jo to vēlāk sataisīt tikai varēšu, es cenšos izdomāt patiesāko un vislabāk pateikto teikta formātu. Esmu jau gana spļaudījusies ar paldies vārdiem. Atmiņas arī ir gana sataisītas, bet vienmēr liekas, ka tas ir nepietiekami.

Izbaudām spēļlaukuma priekus,

      Lai arī es nekad neaizmirsīšu šos mazos ķiparus un šeit pavadīto laiku, neviens jau nesaka, ka neatgriezīšos, jo mani šeit gaida visi. Pat veikala pārdevēji! (Kas nudien ir joprojām manam prātam neaptverami!) Kur vēl labāk?! (Tas ir retoriski, ja?!)

     Jāatzīst, ka vienmēr nekas nav ideāls, un vienmēr ir jābūt kādai sliktai lietai, kas bojā prieku, vai ne? Nu, re, arī man viena ir, bet jāsaka, ka tas prieku bojāja tikai pirmajos divos vakaros pēc notikuma. Tagad pat tas ir mainījies. Situācija bija tāda, ka es tikko tikai biju sākusi mācīties vācu valodu, un man bija notikušas 2 stundas, ja nemaldos, vai arī tikai 1. Bet, jā, viss ko es sapratu, bija tiešām pamatu pamats, ja kāds jautāja vārdu, no kurienes nāku, vai kā iet, un vēl dažas, mazas lietas. Bet te, kāds sāk ar šiem jautājumiem. Un tad - BAMS. Pajautā kaut kādu mistisko jautājumu no kura es sapratu daļu, bet tālāko varēju minēt. Laipni atbildēju, ka vēl tik daudz nesaprotu. Bet pēc tā sekoja skaidrojums manai mazajai, ka viņa man var jautāt ko grib un es minēšot atbildi, jo "Tu domā, ka viņa saprot, ko tu saki? NĒ." Kas, protams, tajā brīdī lika man uzsprāgt, un nākamos divus vakarus par to domāt. BET VĒLĀK.... Pēc 2 mēnešiem. Sēžam, spēlējamies saulītē. Viņa atkal uzrodas, bet mani īsti neredz, un vēlāk Katrinai jautā "oo, tev ir jauna auklīte?" - "Nē, tā ir tā pati!"- un nelaipnā - "Tiešām? Bet viņa tik labi runa vāciski! Tā nemācēja!" un ko Katrina atbildēja, - "Jā, viņa iemācījās.". Dialogs bija beidzies, bet kundzīte tika iedzīta zemē, un viņai sejā bija lasāms tas, ka viņa varbūt nožēlo. (cerība. bet maz ticams, jo tāda tipa cilvēki kā viņa - nemēdz nožēlot neko ļaunu pateiktu)

Sargot galvu no karstajiem saules stariem.

     Tas arī bija viss, tas man, saprotams, sagādāja lielu gandarījumu, jo viņa mani bija novērtējusi pārāk zemu, bet es pierādīju, ka tādi cilvēki, nevar nospiest tādus, kas grib un cīnās! Jāatzīst, ka sajūtas toreiz nebija patīkamās, un tad rodas domas, ka tu jau neiemācīsies, tev neizdosies, un vēl visādas sevis nosodošas domas, bet es neesmu ģēnijs, lai 2 h iemācītos pilnīgi citu valodu, bez esošiem pamatiem. Neviens to nevar! Un es cīnījos! Un manu cīnīšanos un cenšanos novērtē. 

Lasot "TFIOS" un iegūstot fantastisku brūnumu.
UZMINIET, KURŠ IR BRŪNS? - ES!!!

     Es tiešām ceru, ka man izdosies izmantot šīs valodas iemaņas vēl tagad un es tikai tās pilnveidošu. Jo būtu žēl aizmirst, un būtu lieliski, ka pēc gadiem satiekoties es varētu vismaz droši runāt, lai arī cik "pamatu pamats" tas būtu. 

      Šodienai notikumu gana! Tagad laiks iečekot Graz iespējas un rīt tās izbaudīt!

       -CHAVAS! Adios Amigos!