Mir geht es gut!
Hallo!
Ak, kā laiks nemīl pulksteni un laiku. Laiks nemīl laiku. Nekādu. Neviens laiks nemīl nevienu laiku. Laika nav. Laiks laikā nav. Un manis ir.
Šodien, beidzot, vismaz, esmu atradusi mazliet laika, lai ar Jums padalītos savos iespaidos! Ak, ja vien jūs spētu redzēt manām acīm! Pasaule noteikti liktos citādāka, jo šī vieta dara brīnumus! Un nesakiet man tagad to, ka brīnumu nav, jo IR! Esmu viens liels brīnums. Jau pamatu pamatos. Brīnums ir manī un ne jau lietās. Manī, vidē un attieksmē. Ak, kā es mīlu šo vietu! Un šajos vārdos ir ietērpts tik daudz! Daudz prieka, smaida, mācības un jaunumu. Viss ir jauns. Dzīve. Pati esmu jauna!
Katra diena kā jauns piedzīvojums, un es pamazām iejūtos pilnībā. Sāku apgūt valodu un viss notiek! Tikai viens "bet"! Man ir jātiek pāri tam slieksnim. Un patiesībā, tiklīdz es tikai pārlieku kāju, mani ierauj ar joni un visa pasaule griežas. Tā nu tas ir, tā man te iet!
Visumā esmu laimīga, priecīga un katru dienu jūtos kā sūklis, kas no gultas izlien sauss, izkāmējis un tukšs, bet atgriežas tajā piesūcies ar gudrībām, jaunumiem, slapjš un vēl aiz sevis velk trīs pilnus spaiņus ar gudrībām un dienā uzsūkto. Tā nu man te iet. Esmu tik priecīga par šo iespēju un izbaudu katru dienu, lai kāda tā būtu! Un te pat grūti ir saskaitīt dienas, kad esmu bijusi nomākta vai negatīva, jo tas notiek tik reti! Lūk, šo es saucu par laimīgu dzīvi, to, ka tu nevaru atcerēties, kad biji tik bēdīgs, tik ļoti bēdīgs. Tā, lūk, ir laime.
Vakar amizanti sanāca ar krievu valodu, un, ja es būtu vidusskolā cītīgi mācījusies, varētu jau palielīties, bet es neskumstu, jo vienmēr tevi spēj glābt žestu valoda un mutes plātīšana. Viss ko es izdarīju, bija - pateicu atvainojiet. Krieviski. Un cilvēki no Ukrainas (viņi bija visai gados paveci, tāpēc vāciski un angliski runāt nemācēja) ar izbrīnītu skatienu mani pavadīja, kamēr izgāju cauri viņiem. Diemžēl vai par laimi, manā prātā bija tikai vārdi angliski un vāciski, ka tāpat neko sakarīgu krieviski nebūtu pateikusi! Haha, un par laimi Katrina bija piemirsusi, ka es skolā mācījos krievu valodu. Kāda laime!
Jau trīs reizes esmu bijusi snovot. Prieks un laime pilnībā! Bet vakar, trešajā reizē, man beidzot bija īsta apmācība! Protams, mans instruktors ir visai foršs un jauks cilvēks kā tāds, un par laimi, jau pazīstams, un jau rītu iesāku ar stieņa paķeršanu, pēc kura man likās, ka labāk nebūtu pieminējusi vārdus! Haha! Katrā ziņā, jautri iet, un varu lepoties ar sevi, ka pirmajā 1.5 h es jau darīju to, ko citi dara tikai pēc 3 apmācību stundas, kas būtu apmēram pēc 5-6 h! Lepojos ar sevi! Bet tagad tikai jāizmanto visu trīs jauko cilvēku piedāvājumi un jāiet pie visiem kaut ko iemācīties, un jācer, ka man neatņems dēli un zābakus, bet nu redzēs kā būs.
Runājot vēl par snovošanu, tiešām neieteiktu pašiem uz savu galvu to mācīties, citādi pēcāk ir ļoti grūti, jo tu gribi "braukt" kā tu jūties droši (kas ir visai nepareizi un nekur tālu netiec) nevis kā vajadzētu, jo viss slēpjas līdzsvarā un tu nedrīksti baidīties par savu mugurpusi. Kas neapšaubāmi ir mana problēma, jo man vienmēr patīk visu redzēt un kontrolēt. Bet still man veicas labi!
Katru dienu atveru logu un apbrīnoju skatu aiz loga. Kalni manī iedveš dzīvību. Tiešām, tik labi ir pamosties pie tādiem skatiem. Kalnus tur stāv kā stāvējis (saprotams), bet katru rītu tas liekas skaistāks kā vakar. Katru dienu tas rāda citas krāsas un skaistumu. Apbrīnojami! Es mīlu dabu! Šeit tu nevari neko vainot pie notiekošā, kā tikai sevi. Daba tev dod zīmes, kuras tev ir jāiemācās saprast, jāiemācās saprast, ko daba tev saka un par ko brīdina, ja tu kaut ko nemainīsi savā darbībā. Tev tas ir jāsaprot. Daba tevi brīdina.
Šeit visi dzīvo saskaņā ar dabu un dabas likumiem. Tev nebūs citu ko vainot kā tikai sevi. Tikai sevi. Tas man šeit patīk. Pilsētā tu vari vainot visu ko, bet ne dabu, dzīvojot saskaņā ar dabu, tev nav citu ko vainot kā sevi. Tāda nu ir tā dabas patiesība. Dzīvība.
Un jā, nosvinējām meitēnam 3. gadu jubileju! Nu patiesi svētki! Lai gan svinēšana nudien ievērojami atšķiras no tā, kā svinam mēs! Ja mūsu svētkos, neatkarīgi no tā, vai bērnu vai pieaugušo, galdi ir pilna ar ēdieniem un ko tik vēl ne, viņiem tradicionāli ir tikai kūka. Viesi atnāk uz kādu pusstundu, stundu un iet mājās. Tas arī viss. Bet viņiem vismaz atkrīt lielā gatavošanās! Ha!
Un, protams, neizpaliek arī mācīšanās un mājas darbi. Tos nu es cenšos pildīt godam, lai arī ar Opa varētu runāt un iemācīties šādus tādus trikus eļļas glezniecībā. Jo KĀPĒC GAN NE?! Patiesībā,, lai ko man piedāvātu, es visam saku JĀ. Jo, kāpēc gan nepamēģināt?! Cik var sēdēt savā komforta zonā un vāļāties pa to dīvānu? Tā jau dzīvē neko jaunu neiegūs! Un arī šim esmu pierādījums. Kad biju dziļā izmisumā (šis jau vairs nevienam nav jaunums), es vienkārši visam, ko man piedāvāja, teicu "jā, kāda starpība". Jo es vienkārši neticēju vairs nekam! Tiešām nekam, ka varētu notikt kas labs, šajā brīdī. Tā nu toreiz arī aizpēros uz to Dāniju, un tad es atkal tik piekritu visam ko man teica un tik teicu, "jā, kāda starpība. Var jau." Un kad man tiešām bija jāpieņem lēmums pērties prom 1750 km attālumā es sāku domāt. Redziet, kur noved ceļš, ja tu visām iespējam saki JĀ. Un nav jau svarīgi, ka tu tā nemaz nedomāji. Tu vienkārši piekritu kaut kam, pat neinteresējoties kam.
Protams, izklausās, ka esmu metusies ar galvu kaut kur, kur man būtu bijis vienalga, kas notiks. JĀ! Tieši tā es arī darīju. Nedomāju ne par ko un vienkāršu metos ar galvu iekšā. Un man tiešām bija vienalga, vai iekritīšu kādā mīlošā klēpī vai pret betona grīdu, jo... sliktāk tāpat nevarēja būt. Vienmēr var būt sliktā, bet Jūs saprotat.
Tā nu es arī tagad, visam ko man piedāvā - saku JĀ. Ir jābūt tik atvērtam, cik iespējams. Un arī vajag, sēžot vagoniņā un runājoties ar pavisam nepazīstamu vīrieti, viņš teica, ka ir jāizmēģina viss, kas vien iespējams. Viņš nekad nedomāja, ka uzkāps uz snovborda dēļa, jo tas licies tik... lieki. Bet, kad nezināmu spēku ietekmes dēļ, viņš uz tā uzkāpis, viņš beidzot bija atradis brīvību un sevis pārliecību. Tev ir jābūt uzticīgam tikai sev un tā tu vadīsi sevi uz priekšu. Šī iemesla dēļ, viņš pārcēlās uz dzīvi citur, draudzene ieguva labāku darbu, pats arī. Dzīve gāja uz augšu un viņš katru dienu par to pasakās. Lūk, pierādījums. Ticiet tam, kas ir jūsos iekšā nevis apkārtējiem viedokļiem. Tie ne vienmēr ir pareizi un ne visiem domāti.
Re, tagad esmu tik laimīga, ka grūti atminēties, kad vēl biju tik priecīga un laimīga! Protams, ir jau ilgas pēc mājām, ģimenes un draugiem. Bet, tas iekšējais miers un dzīvība sevī. Tev ir prieks celties katru dienu, prieks iet uz darbu, prieks skatīties kā daba dzīvo. Prieks dzīvot! Tur jau slēpjas tā dzīves patiesība, ka ne vienmēr būs viegli, bet, ja tu to dari ar prieku, tas ir vieglāk! Es katru dienu priecājos redzēt tos mazos ķiparus smaidam un spēlējamies. Izbaudu katru stundu, ko pavadu ārā. Izbaudu visu, ko vien varu. Un pāri visam, es iepazīstu sevi. Katru dienu man nākas piedzīvot kādu cīņu ar sevi. Ne vienmēr tik grūtas, bet es cīnos ar sevi un tagad es iepazīstu sevi kā personību, jo šeit neviens nezin kāds tu esi. Es vienkārši esmu es. Nevienā brīdī man nav nācies izlikties par to, ka man kaut kas patīk, nepatīk. Ja tev ir savs viedoklis - tas ir lielākā cieņā, nekā tad, ja tu tikai māj ar galvu un akli piekrīti citu viedoklim.
Piedodiet man par manu nesakarību, bet laimē cilvēks sevi nekontrolē. Gribās visu pastāstīt, ka tu mētājies no vienas domas pie otras, bet rakstu vēl trešo, neapdomāto. Tā nu man te iet. Cīņā es sevi, mīlestībā pret pārējo. Un piedodiet, par to, ka biju pazudusi ilgi un dikti, bet tik daudz kā notiek, ka ne visam citam spēj atrast laiku, jo vajadzīgs laiks ir arī sev!
Un tagad es dodos uz darbu un uz kursiem!
Ich wünsche dir einen schönen Tag!
Bučas visiem mīļajiem!
 |
| Mazliet traka, bet laimīga. |
Katra diena kā jauns piedzīvojums, un es pamazām iejūtos pilnībā. Sāku apgūt valodu un viss notiek! Tikai viens "bet"! Man ir jātiek pāri tam slieksnim. Un patiesībā, tiklīdz es tikai pārlieku kāju, mani ierauj ar joni un visa pasaule griežas. Tā nu tas ir, tā man te iet!
Visumā esmu laimīga, priecīga un katru dienu jūtos kā sūklis, kas no gultas izlien sauss, izkāmējis un tukšs, bet atgriežas tajā piesūcies ar gudrībām, jaunumiem, slapjš un vēl aiz sevis velk trīs pilnus spaiņus ar gudrībām un dienā uzsūkto. Tā nu man te iet. Esmu tik priecīga par šo iespēju un izbaudu katru dienu, lai kāda tā būtu! Un te pat grūti ir saskaitīt dienas, kad esmu bijusi nomākta vai negatīva, jo tas notiek tik reti! Lūk, šo es saucu par laimīgu dzīvi, to, ka tu nevaru atcerēties, kad biji tik bēdīgs, tik ļoti bēdīgs. Tā, lūk, ir laime.
Vakar amizanti sanāca ar krievu valodu, un, ja es būtu vidusskolā cītīgi mācījusies, varētu jau palielīties, bet es neskumstu, jo vienmēr tevi spēj glābt žestu valoda un mutes plātīšana. Viss ko es izdarīju, bija - pateicu atvainojiet. Krieviski. Un cilvēki no Ukrainas (viņi bija visai gados paveci, tāpēc vāciski un angliski runāt nemācēja) ar izbrīnītu skatienu mani pavadīja, kamēr izgāju cauri viņiem. Diemžēl vai par laimi, manā prātā bija tikai vārdi angliski un vāciski, ka tāpat neko sakarīgu krieviski nebūtu pateikusi! Haha, un par laimi Katrina bija piemirsusi, ka es skolā mācījos krievu valodu. Kāda laime!
 |
| Pāris tūkstošu m augstumā. |
Jau trīs reizes esmu bijusi snovot. Prieks un laime pilnībā! Bet vakar, trešajā reizē, man beidzot bija īsta apmācība! Protams, mans instruktors ir visai foršs un jauks cilvēks kā tāds, un par laimi, jau pazīstams, un jau rītu iesāku ar stieņa paķeršanu, pēc kura man likās, ka labāk nebūtu pieminējusi vārdus! Haha! Katrā ziņā, jautri iet, un varu lepoties ar sevi, ka pirmajā 1.5 h es jau darīju to, ko citi dara tikai pēc 3 apmācību stundas, kas būtu apmēram pēc 5-6 h! Lepojos ar sevi! Bet tagad tikai jāizmanto visu trīs jauko cilvēku piedāvājumi un jāiet pie visiem kaut ko iemācīties, un jācer, ka man neatņems dēli un zābakus, bet nu redzēs kā būs.Katru dienu atveru logu un apbrīnoju skatu aiz loga. Kalni manī iedveš dzīvību. Tiešām, tik labi ir pamosties pie tādiem skatiem. Kalnus tur stāv kā stāvējis (saprotams), bet katru rītu tas liekas skaistāks kā vakar. Katru dienu tas rāda citas krāsas un skaistumu. Apbrīnojami! Es mīlu dabu! Šeit tu nevari neko vainot pie notiekošā, kā tikai sevi. Daba tev dod zīmes, kuras tev ir jāiemācās saprast, jāiemācās saprast, ko daba tev saka un par ko brīdina, ja tu kaut ko nemainīsi savā darbībā. Tev tas ir jāsaprot. Daba tevi brīdina.
 |
| Mana pirmā meduskūciņa! |
Protams, izklausās, ka esmu metusies ar galvu kaut kur, kur man būtu bijis vienalga, kas notiks. JĀ! Tieši tā es arī darīju. Nedomāju ne par ko un vienkāršu metos ar galvu iekšā. Un man tiešām bija vienalga, vai iekritīšu kādā mīlošā klēpī vai pret betona grīdu, jo... sliktāk tāpat nevarēja būt. Vienmēr var būt sliktā, bet Jūs saprotat.
 |
| Mans mājas/dzīves-biedrs. Instruktors. Roberts. |
Re, tagad esmu tik laimīga, ka grūti atminēties, kad vēl biju tik priecīga un laimīga! Protams, ir jau ilgas pēc mājām, ģimenes un draugiem. Bet, tas iekšējais miers un dzīvība sevī. Tev ir prieks celties katru dienu, prieks iet uz darbu, prieks skatīties kā daba dzīvo. Prieks dzīvot! Tur jau slēpjas tā dzīves patiesība, ka ne vienmēr būs viegli, bet, ja tu to dari ar prieku, tas ir vieglāk! Es katru dienu priecājos redzēt tos mazos ķiparus smaidam un spēlējamies. Izbaudu katru stundu, ko pavadu ārā. Izbaudu visu, ko vien varu. Un pāri visam, es iepazīstu sevi. Katru dienu man nākas piedzīvot kādu cīņu ar sevi. Ne vienmēr tik grūtas, bet es cīnos ar sevi un tagad es iepazīstu sevi kā personību, jo šeit neviens nezin kāds tu esi. Es vienkārši esmu es. Nevienā brīdī man nav nācies izlikties par to, ka man kaut kas patīk, nepatīk. Ja tev ir savs viedoklis - tas ir lielākā cieņā, nekā tad, ja tu tikai māj ar galvu un akli piekrīti citu viedoklim.
 |
| Vārdnīca, spēles, tremini un valoda. |
Un tagad es dodos uz darbu un uz kursiem!
Ich wünsche dir einen schönen Tag!
Bučas visiem mīļajiem!
Komentāri
Ierakstīt komentāru