Kāpēc?
Kāpēc bailes palikt vienam ir tik sāpīgas? Kāpēc tik spēcīgi melnas un vienkrāsaini dusmīgas. Kāpēc tik negatīvas un baiļu pilnas. Kāpēc tik ellišķīgi sāpīgas?
DAY 56, sesija, skola, brīvlaiks, darbs un citi zvēri.
Čau, mani mazie zvēri/nezvēri! Laiks tiešām skrien vēja spārniem! Un jāsaka, ka man pat nav lielas vēlmes viņu piebremzēt! Lai iet, lai skrien! Vienīgais mīnuss šajā lielajā skriešanā ir tas, ka neatliek laika sev. Kā arī kopā ar mīļoto. Nevarētu teikt, ka nepavadām laiku kopā, bet gluži gulēšanu naktīs nevarētu nodēvēt par "kopīgi labu pavadītu laiku", Tā nu tas ir. Šobrīd sanāk, ka maināmies darbiem. No rītiem Matīss iet uz darbu, un es uz skolu, bet vakaros, kad viņš nāk mājās, es dodos jau uz darbu. Līdz ar to, mēs tikai samaināmies, un paveicas, ja šajā maiņā vēl satiekamies, kas parasti nenotiek. Jo Matīss darbu beidz tikai 17:00 un ne ātrāk, bet man jau 17:00 sākas, kas nozīmē, ka jau kādu laiciņu iepriekš, man ir jāiziet no mājām. Tāda nu mums tā darbadienu ikdiena ir. Ar breketēm veicas visai labi, esmu gan nolauzusi vienu, bet tā ir pēdējā, un māsa saka, ka tas šajā brīdī mani neietekmē, darbs turpinās un z...
Komentāri
Ierakstīt komentāru