Ir dažkārt grūti pārslēgt valodas.

Mana dzīvojamā māja turpmākajam laikam.

     Dažkārt?  Labi, visai bieži. Tāpēc, ka vienmēr ir kāds bijis blakus - latvietis. Vienmēr ir bijis tā, ka tu vari kādā brīdī runāt latviski un tad - angliski. Tagad? Runā vienā laidā angliski un vēl vāciski sāc! Jā, runājot arī par to, man pēc 10 dienām sāksies privātstundas. Un man ir jāizdomā tēmas, lai vismaz tā lieta mazliet vieglāk iet.
     

Varšava.

Bet visā visumā, šodien visas trīs nedēļu ilgās iekārtošanās un iepazīšanās sagriezās kājām gaisā! Tāpēc, ka mājā vairs nedzīvojam tikai divas. Bet jau 5 (?) un tas vēl nav viss, jo joprojām manas istabas gulta ir tukša, tāpat kā Sylivia`s. Godīgi sakot, es pat neatceros ar ko es tikko iepazinos. Hah, it kā nav smieklīgi. Nemaz!

     Bet labi, pamazām es gribēju iesākt ar to, ka vēlos pastāstīt kā es šeit nokļuvu. Tātad. Vēl 9. janvārī es biju Latvijā, Kurzemes ziemeļos - Dundagā. Bet jau 10. janvārī, pulksten 17:00 es atrados Austrijas vidienē, mazā kalnu ciematiņā. Te nu es tagad esmu. ~1738 km prom no Dundagas. Ir arī gabaliņš, ne, kas veikts 24h. Kā jau noprotat, atbraucu ar mašīnu. Un ceļš patiešām likās tāls un pat Vīnē nespēju noticēt, ka jau drīz būšu klāt!
     Pat atbraucot es nespēju noticēt, ka beidzot esmu klāt. Tiešām neticami! Pilsētiņa ļoti skaista (un es joprojām katru dienu apbrīnoju tās skatus!) un cilvēki ļoti laipni. Tālāk jau viss kā ierakstītā videolentē.
     Patiess prieks satikties ar savu jauno ģimeni un viņiem - meitu, bērnu izbrīns, smaidi, smiekli un glaunas vakariņas vietējā restorānā. Par ēdienkarti parunāsim mazliet vēlāk, jo arī par to man ir ko teikt!

Ceļā. Šķiet, jau Austrija.

Esam jau Čehijā, pie Austrijas robežas tūlīt.

Bija taču jāiemūžina!

     No ceturtdienas līdz svētdienai bija laiks, kuru varēju izbaudīt ar ģimeni un visiem līdzbraucējiem. Pirmais vakars bija īss, bet vakariņas sniedza nelielu neērtības izjūtu, jo justies kā tulkam man nepatīk. Nākamā dienā bijām uz visai ievērojamu pasākumu. ( Apskatīt te sīkāk!) Un vakarā devāmies uz ģimenes vakariņām. Un svētdiena bija vislielākie prieki manam tētim. Priecīgs kā mazs bērns. Vienas no labākajām sajūtām, ka Tu spēj iepriecināt tēti no visas sirds un piepildīt kādu viņa ļoti senu un kvēlu sapni! Ak, šis tik bija prieks, par kuru joprojām runājam ikreiz, kad sazvanāmies. Tēta aizraušanās vienmēr ir bijusi slēpošana, jau no agras bērnības, kad viņiem slēpošana bija skolā, sporta nodarbībās. (Par ko man ir neizsakāmi žēl, ka mums vairs nav) Un tagad šis sapnis - piepildīts.

Tētis jau nespēj sagaidīt. Laidiet taču mani uz kalna!

    Un tad nu pirmdienas rītā sākās mans piedzīvojums. Darbs, kuru mīlu. Līdz šim, šīs trīs nedēļas ir bijušas notikumiem bagātas un katra diena man ko iemāca. Es mīlu šo dabu un kalnus. Es mīlu savu darbu un es mīlu abus rezgaļus. Tagad vienīgais mazais šķērslis ideālā sadarbībā ir valoda. Es nemāku runāt vāciski (vēl ne), bet Philippa nerunā angliski, un lai ko arī tu viņai angliski jautātu viņa tev atbildēs "ja`!" vai "yes!". Un nav jau nozīmes, ka tu liec izvēlēties. Protams, gadās amizantas situācijas, bet ar visu tiekam galā.

Roberts iepozē pirms slēpošana.

     Un vakar bija ideāli skaista diena, kad saulīte spīdēja, man bija brīvdiena un kalnos uz trasēm bija jau metra biezumā svaigais sniegs, kas nozīmēja tikai vienu - SNOVOŠANA! Laiks snovot! Tad nu es devos uz nomu pie sava drauga (ja es atcerētos vārdus, es noteikti viņu pieminētu vēl, jo nu tik jauks kungs, kurš par mani ir stāvā sajūsmā un priecājās, ka iegriezos pie viņa!) un manā rokās tika nodots dēlis un zābaki.

Var jau manīt, ka tētis nespēj nostāvēt uz
vietas un sagaidīt. Ir taču jāizbauda!

     Diena paskrēja vēja spārniem un es jau tā biju uz mazākā iespējamā kalna, kur iemācīties un ataust atmiņā prasmes snovošanā, bet ar visu to, tas ir lielāks par Latvijā pieejamiem. Smieklīgi. Pašlaik plānos ir vēl vismaz vienu reizi uz šo mazo "iesācēju kalniņu" un pēc tam, jau atkal doties kalna augšā!

Skaisti!

    Un tagad laiks pieminēt Austriešu virtuvi. To ko līdz šim esmu ēdusi un baudījusi. Līdz šim domas par latviešu ēdieniem bija aptuveni tādas - kartupeļu, makaroni, zupas, gaļa, zivis - visi taču to ēd un gatavo, lielas atšķirības nevar būt! Un te nu es maldījos! (Es nerunāju par ķīniešu vai japāņu virtuvi, kuru atšķirības zina visi, bet par tām pašām Eiropas valstīm, neņemot vērā atkal varbūt spāņus, bet nu, Jūs saprotat)

Mani prieki. 1.

     Gaļu un zivis viņi noteikti prot gatavot! Bet, kas mani pārsteidz visvairāk - zupas. Tās nu nepavisam nav tradicionālās zupas, ko uzreiz iedomājamies. Protams, zupā jābūt kartupeļiem vai kam tādam. (Makaronu zupā - makaroni, n`stuff) Kas viņiem ir zupa? Kā arī, man nav ne jausmas, kā šo supe sauca, bet tajā bija 3 salmiņi burkānu un viena miltu masas desiņa. Buljons. Es īsti neesmu cilvēks, kas mīl eksperimentēt svešās virtuvēs, bet šobrīd es vispār esmu pret saviem uzskatiem un domām. (Būtiskākais, es īsti nemīlu ziemu un lielus aukstumus un lielus sniegus, ilgas snigšanas un ledu - bet atrodos valstī un kalnos, un tieši ziemas laikā.Tā kā, mainās viss.) 

Mani prieki. 2.

Skatos no mazā iesācēju kalniņa. Mazs pauguriņš uz visa fona.

     Bet šeit es labprāt izmantoju visas iespējas un pamēģinu visu, ko man piedāvā! Pie kam, dzīvoju es ģimenē, kuru ir dabiskāki orientātākā kādu pazīstu. Viss ir dabīgs, vai maksimāli iespējami dabīgs. Mājā viss iespējamais ir ko koka un rokām taisīts. Bērniem gandrīz visas mantiņas ir no koka vai dabīgām šķiedrām. Katrā ēdienreizē ir salāti, un visos iespējamos ēdienos ir dārzeņi. Philippa dienā apēd max 3 cepumus vai vienu konfekti, vai pusi Kinderollas. Bērns savos 3 gados neaiztiek telefonus (tikai lai padotu, kam tas pieder), pie datora nesēž, un lai arī TV ir atļauts skatīties 30 min dienā, to viņa dara reizi 3 dienās, citreiz katru otro. Vismaz stundu pavada svaigā gaisā. Un šo sarakstu varētu turpināt. Bet viņa savos trīs gados ir iemācījusies vairāk manieres kā dažs labs savos 19 vēl nav. Kā uzvesties pie galda, kā no tā atprasīties un visas pieklājības frāzes. Lai arī ko viņa jautātu vai teiktu, vienmēr būs Lūdzu! Paldies!
   

Lūk, ar ko viņi šeit pārvietojas.

      Jāsaka jau, ka taisnība vien ir, ka tiklīdz tu izkāp no savas komforta zonas tu atrodi savu laimi. Es to varu apgalvot, liekot roku uz sirds. Es vienmēr esmu bijis tas cilvēka tips, kas turēsies pie visa pazīstamā cik vien iespējams, ar zobiem un nagiem, un nelaidīs vaļā neparko! Kaut tūkstošiem labu izdevību radīsies, bet bailes palikt bešā vienmēr uzvarējušas. Un, lai arī es vienmēr centos izmantot  iespējas, un daudzi domāja, ka es riskēju, es riskēju tikai līdz robežai, kamēr man nav jāizkāpj no savas komforta zonas.
     Kad es pametu mācības un ar svilošu pakaļu aizmetos pie māsas uz Kopenhāgenu apdomāt dzīvi, es pilnībā izkritu no savas zonas un karājos kaut kur gaisā. Es vienkārši biju iekāpusi Aigas migā un tur mierīgi apdomājos. Tagad es varu apgalvot, ka es biju izkritusi no savas "putnēna ligzdas" un bija laiks mācīties lidot pašai. Tad nu arī nonācu interneta vietnē, kur atradu šo iespēju un daudzas citas. Pirmajā brīdī jau likās, ka došos uz Ķīnu. Bet tad, divas dienas vēlāk nāca šī iespēja, kas liekās vairāk pieņemamāka, jo nu..... Ķīna ir Ķīna, un man īsti lielas burzmas nepatīk. Kā arī es vienmēr esmu gribējusi apgūt vācu valodu nevis ķīniešu. Lai gan, tur es varbūt iemācītos spēlēt klavieres, bet nav ko domāt par to kā gan varēja būt. Jo, manuprāt, labāk kā šeit nevarēja būt nekur!
     Esmu pilnības laimes pārņemta un nepārstāju jūsmot par katru šeit pavadīto dienu. Lai arī cik rītus es nepieceltos un nepaskatītos ārā pa logu, es vienmēr redzēšu vienu un to pašu kalnu, bet katrs rīts to ietērpj citās krāsās un skaņās. Burvīgi! 
    Viens no maniem sapņiem nu ir piepildījies - es dzīvoju kalnos, kalnu ciematā! Un es pat labprāt šeit paliktu dzīvot pavisam! Un es pat tagad nedomāju par to, ko darīšu rīt un kā dzīvošu parīt. Dienas iet vēja spārniem un darot darbu, kas tev patīk, nenākas mocīties lielās sāpēs. Es dzīvoju savā paradīzītē. Es strādāju, katru dienu izbaudot visas stundas, ko pavadu kopā ar bērniem, man par to maksā, dienas iet vēja spārniem un es izbaudu dzīvi. Šajā gadījumā dzīves baudīšana ir tikai gatavošana un svaigā gaisa aktivitātes, kuru drīz papildinās privātstundas. Jo, jauniešu šeit vienkārši nav! Sakarā ar to, ka skola šeit ir bērniem līdz 10. gadu vecumam, pēc tam ir jādodas tālāk uz skolu blakus pilsētiņā, līdz ar to, viņu šeit ikdienā nav, bet jāatzīst, ka arī brīvdienās vai vakaros viņus šeit nemana. (Neņemot vērā faktu, ka jau ap pus8 visi, kā vēlākais, guļ!)
     Vienīgās jauniešu aktivitātes ir manāmas no tūristu autobusiem, kas piestāj, lai dotos izbaudīt kalna sniegtās izjūtas. Bet arī tur lielākoties ir bērni vecumā līdz max 12 gadiem, ne vairāk! Lielākoties tie ir vecumā ap 6-8 gadiem. Un tad nākamais populārākais vecums ir 3-4 gadi! (Un es par to jau nebrīnos, jo viņiem slēpot ir tas pats kas iemācīties staigāt, runāt un vispār elpot)

Manas vakariņas šovakar.

     Pa lielam viss ir apstāstīts, kas bija piemirsies, un bildes aprādītas. Bet tagad laiks iepazīties ar jauniešiem, kas šodien atbrauca. Slēpošanas instruktori. Un pēc aprīkojuma, kas novietots blakus manam, spriežu, ka arī snovborda, kas nozīmē, ka man arī varētu tikt kāda apmācības stundiņa! Lalala!
     Bet nu gan, es laikam atgriezīšos pie naksniņu picas!
HAKUNA MATATA, my dear friends!