Virs. Zem.

Sveicieniņš! Gribētos jau teikt, ka saulainajā julija dienā, bet... atkal nomācies, līst lietus un vispār ir auksts. Man labāk patika tas karstums, kas bija jūnijā, pirms Jāņiem. Labi, varbūt +32 arī ir par daudz, bet savi +22 līdz +28 pa dienu ir fantastika, kad ēnā var gan atveldzēties, gan saulītē pagozēties un uzkarst. Bet tas bija īss prieks, laikam divas ar pusi nedēļas. Jā, dažas naktis bija grūtāk gulēt, jo bija karsti, un tā kā dzīvojam pirmajā stāvā, nevarējām naktīs turēt logus pilnībā vaļā. BET tas joprojām bija patīkamāk nekā šobrīd - ir jūlijs un es sēžu biezajās mājas drēbēs, zem pleda un mani pirksti salst šo rakstot. skumji, bet jau kuro gadu, tieši manā atvaļinājumā ir vēsais laiks. Protams, kad augustā atgriezīšos darbā, atkal noteikti būs lielais karstums, kuru man būs jāpacieš darbā. Kāpēc darbā jāpacieš? Tādēl, ka izbaudīt to var tikai laukos esot. Sēžot dārzā, šūpojoties šūpuļtīklā, braucot ar moci, braucot uz jūru. Pastaigājoties pa dabas takām, sagaidot saullē...

2022 gada februāri. foto:liganakts       Pirmkārt, ČAV! Tik sen neko neesmu rakstījusi datorā, ka tā neierasti. Es cenšos (un "cenšos" ir īstais vārds) rakstīt vairāk ar pildspalvu uz papīra, rakstīt dienasgrāmatu par to, kā jūtos, kas noticies. Un noticies ir tik daudz! Šeit neesmu rādījusies kopš 2018. gada! Ak, jel! ČETRI GADI!  un kas tik nav piedzīvots šo gadu laikā... pasaules pandēmija, karš, kāzas, jani darbi, jauni cilvēki dzīvē, jaunas virsotnes un kritumi. Ar ko lai sāk.... laikam ar to, kāpēc vispār atgriezos. Un kādēļ tik vēlu.     Es noteikti vairs nevarēšu uzskaitīt visus notikumus, priekus un bēdas, izaugsmes un degredācijas, kas notikušas šo gadu laikā, bet laikam jāsāk vienkārši ar mazumiņu. Sākšu ar to, kas es esmu tagad.                    ES ESMU ALISE. ES ESMU AGNESE. UN REIZĒM ESMU ARĪ ALISE AGNESE. ES ESMU KĻAVIŅAS KUNDZE.. Es esmu SIEVA. es pat nespēju šobrīd izstarot to lepnumu...

   Montessori kursi tuvojas noslēgumam, un laikam būtu viss jāsakārto un jāpieliek kārtīgs, skaists punkts tam. Bet manī ir zudusi vēlme tur mācīties, un likt to tizlo eksāmenu. Esmu noklausījusies visu teoriju, un tomēr ir sajūta, ka mums sniedz nelielu ieskatu tajā visā pasaulē, kā tas viss spēj dzīvē strādāt, realizēties. Kopumā man patika, jā, uzskatu, ka fanātisms nav laba īpašība un ar to vispār nevajadzētu aizrauties. Un tomēr, lai arī esmu iepazinusies ar visiem materiāliem, nejūtos pārliecināta, ka spēšu nokārtot eksāmenu ar pirmo. Protams, iekšā jau ir tā doma, jā, varēšu, zināšu. Un tomēr, stresiņš.      

   Es jau nedaudz apstāstīju par to, kādas lielās pārmaiņas šogad ir noritējušas. Tagad tās turpinās un es vēlos nedaudz tās apdomāt, un ā gan labāk to izdarīt, ja ne aprakstot un darot to tagad, kamēr visas domas un sajūtas vēl svaigas.    Es bieži klusēju par savām domām un izjūtām, jo zinu, cik maldīgas tās ir sākumā. Tās mēdz mainīties par 180 grādiem un būt maldīgas, jo esi nobijies sākumā un nevēlies atzīt lietas, pieņemt tās. Bet tajā pašā laikā, tās, kuras paliek ar tādu pašu sajūtu, pār tām lepni klaigā "es taču teicu".

    Starp mākoņiem. Starp kokiem mežā. Starp cilvēkiem pūlī. Starp salauztām sirdīm.    Man padodas būt vidū. Starp visa kā. Starp debesīm un zemi. Starp veiksmi un neveiksmi. Starp panākumiem un neizdevušiem darbiem. Starp realizētiem un iecerētiem plāniem. Starp idejām un arvien vairāk idejām, bet ar maz laiku. Tā nu es esmu kaut kur pa vidu starp šo visu. 

Domas no 14.08.2016. ________________________________________________________________ Šausmas kā laiks skrien. Un tas, kā tas ir aizskrējis – kā priecīgi, tā bēdīgi.