Aizgājušās dienas

Domas no 14.08.2016.
________________________________________________________________

Šausmas kā laiks skrien. Un tas, kā tas ir aizskrējis – kā priecīgi, tā bēdīgi.

Šķietami, ka viens no labākajiem – esmu atradusi brīnišķīgu darba vietu! Iespējams esmu rakstījusi un runājusi par savu pirmo darbu dārziņā, tad viss ir skaidrs tāpat, bet ja neesmu – tad īsumā – tas nebija priekš manis. (Konkrētais dārziņš, protams.)

Šobrīd, jau no jūnija 20. , cītīgi strādāju citā privātajā dārziņā, kurā jūtos pasakaini labi. Cilvēki, kolēģi, priekšniecība – viss ir tā kā beidzot tam ir jābūt. Tā, kā es uzskatu, ka ir jābūt – laipniem, draudzīgiem, atvērtiem, pozitīviem un spēj ieteikt un kritizēt ar cilvēcību (es runāju par attieksmi). Viss ir sakārtots un pārdomāts un bērni tiešām ir svarīgi – tā taču mūsu nākotne!

Jūlijs iesākās (01.07.2016.) ar burvīgām kāzām Atim un Agatei. Vienkārši brīnišķīgi un mīloši! Pirmās kāzas, kurās biju, bet noteikti joprojām nespēju tikt pāri tam, cik viss likās ideāli un skaisti, mīlestība virmoja! Diena bez aizķeršanās un arī lietus neizjauca šo dienu, jo tas nolija tikai esot ceļā, un tiklīdz mums bija pietura – skaisti spīdēja saule. Visums noteikti priecājās un svētīja šo jauno ģimeni! Ak, to visu nespēju pat vārdos izsacīt – tikai smaidu un priecājos par abiem, jeb visiem trim – arī meitiņu Anastasiju Annu! DEBEŠĶĪGI.

Un tagad aktuālākais, kas nu bija pavisam nesen – 11.08.2016. Nakts, 3:35, pamostos, jo dzirdu pilēšanas skaļu, liekas, ka ārā negaiss. Tas neliek mieru, tāpēc domāju aizvērt logu un mierīgi gulēt tālāk. Izkāpjot no gultas, un ieejot istabā sapratu, ka logi jau ir ciet. Tad jautājums – kas pil? Ieslēdzu gaismu. Pārsteigums! Griesti! Tad nu steigšus cēlu Matīsu un skrējām augšā uz otro stāvu, jo dzīvojam pirmajā, modinājām kaimiņieni un tā tikai ceļoties no gultas, saprata, kas par lietu.

Rezultātā, pilēšana sākās 3:35, jo pamanīju pirmās piles. Ūdens tika aizgriezts tikai 5:15, aptuveni. Un galējā ūdens pilēšana beidzās tikai dienas laikā. Līdz 7:10  smēlām visu ārā, cik nu varējām. Spaiņiem!!! Atzīšos, ka sajūtas briesmīgas, jo likās, ka griesti ielūzīs uz galvas (reģipsis, kas galīgi slapjš), visur gar lampām līst, elektrība izsita korķus. Tā nu pienāca rīts, saule uzausa. Un mūsu joki par “…. Bet ne jau šorīt!” turpinājās. Es jau sen gribēju apliet šīs puķes, bet ne jau šādi un šorīt! Es jau gribēju izšķirot drēbes un paturēt mazāk, bet ne jau šorīt! Mēs jau gribējām taisīt remontu, bet ne jau šorīt! Es jau gribēju izmazgāt grīdas, bet ne jau šorīt!

Tā nu šis ceturtdienas rīts iesākās agri, biju darbā nevis 10, bet jau 8:30, jo dzīvoklī nebija sausas virsmas kur sēdēt. Vakarā ātrumā savācām mantas un esam atkal atgriezušies Cēsu ielas dzīvoklī.

Un, lai arī šobrīd domājam par to, kā mums tas viss beigsies, gaidām ziņas no apdrošinātājiem un Latio namsaimnieka. Domāju, ka viss notiek tā kā tam būtu jānotiek, un varbūt, ja tas nenotiktu tagad, tad būtu noticis, kad viss būtu izremontēts, vai arī būtu noticis, kas vēl sliktāks.

Tāpēc, noteikti jāpasakās kam augstākam par to, ka viss svarīgais ir palicis vesels, sauss un nebojāts,  un pašiem viss vesels un kārtībā.  Tāpēc, šobrīd, par ko ir jāsatraucas ir tas, kur un kā dzīvot, vai to visu atmaksās, remontēs un kā notiksies tālāk. Bail skatīties, vai zem dīvāna mani darbi sausi, un vai papīri dzīvi, kas tuvāk zemei, vai audumi nebūs savilkušies ar smaku, jo smirdēja jau uzreiz, un tagad tas mitrums smird vēl vairāk. BET BŪS LABI!

Pat nespēju aptvert, ka īsti pat neesmu raudājusi par to. Laikam esmu kļuvusi stiprāka.

Un patīkamais, piektdienas vakarā, 12.08.2016. bijām ar Tomu un Eviju uz Saulkrastiem skatīties meteorītu lietu. SKAISTI. BURVIGI. RELAKSĒJOŠI. Pēc tā visa, kas notika iepriekš, bija labi mazliet atpūsties, atslēgties un izrunāties, izsmieties ar draugiem. Jēziņ, cik labi. Paldies!

Tagad vēl tikai nedēļa, līdz dzimšanas dienai un jāsāk domāt beidzot, kur tad galu galā brauksim. Cerēsim, ka izdosies arī ko pasākt. J