Emociju virpulī

Sveicieniņš! Gribētos jau teikt, ka saulainajā julija dienā, bet... atkal nomācies, līst lietus un vispār ir auksts. Man labāk patika tas karstums, kas bija jūnijā, pirms Jāņiem. Labi, varbūt +32 arī ir par daudz, bet savi +22 līdz +28 pa dienu ir fantastika, kad ēnā var gan atveldzēties, gan saulītē pagozēties un uzkarst. Bet tas bija īss prieks, laikam divas ar pusi nedēļas. Jā, dažas naktis bija grūtāk gulēt, jo bija karsti, un tā kā dzīvojam pirmajā stāvā, nevarējām naktīs turēt logus pilnībā vaļā. BET tas joprojām bija patīkamāk nekā šobrīd - ir jūlijs un es sēžu biezajās mājas drēbēs, zem pleda un mani pirksti salst šo rakstot. skumji, bet jau kuro gadu, tieši manā atvaļinājumā ir vēsais laiks. Protams, kad augustā atgriezīšos darbā, atkal noteikti būs lielais karstums, kuru man būs jāpacieš darbā. Kāpēc darbā jāpacieš? Tādēl, ka izbaudīt to var tikai laukos esot. Sēžot dārzā, šūpojoties šūpuļtīklā, braucot ar moci, braucot uz jūru. Pastaigājoties pa dabas takām, sagaidot saullēktu vai saulrietu pie kādas ūdenstilpnes, darbojoties dārzā. Ahhh, man bija savas iedomas... un ir grūti tās palaist, jo es visu gadu strādāju, lai sagaidītu atvaļinājumu, kuru laikā varētu atpūsties un 100 procentīgi baudīt dabu. Bet, protams, tiesi tad ir jābūt aukstam, lietainam! Un es neciešu lietu! Es šōbrīd esmu laukos un domāju par to, vai vispār ir starpība, kur šādā laikā atrodos. Nav. Es tāpat sēžu istabā, zem segas, jo man ir auksti un negribu doties ārā lietū. Un , kā un ne, bet Rīgā spīd saulīte un ir patīkami silts, jā, varbūt ne tāds, ka gribētos sauļoties vai peldēties, bet vismaz tāds, ka gribās pavadīt laiku ārā. --- 5 stundas vēlāk ---

Biju ārā, kad nelija spēcīgi, lai varu vismaz nedaudz izstaigāties. It was nice. Bet esmu atgriezusies zem segas, dzerot jau n-to tējas krūzi šodien. ha ha ha. Pēdējo 24 h laikā arī izjutu tik daudz emociju, ka nezināju, kur sevi likt. Enerģijas līmenis arī bijis ļoti mainīgs un dažādos līmeņos. No bezspēkam līdz lielam enerģijas pieplūdumam, ka jāatsēdina sevi uz krēsla, lai neaiztrauktos kaut kur. Tāpat arī emocijās bijis gan augšupceļš, gan vakaru noslēdzu ar raudāšanu līdz aizmigu. Ja Covid-19 mani norūdīja pret stresu, tad šobrīd Ukrainas karš mani dragā nepajokam.Protams, 24.februārī, kad tas viss murgs sākās, bija grūti. Īpaši pirmo mēnesi, tagad jau man bija kļuvis vieglāk. Jā, varbūt mazāk par to domāju, bet arī man bija cerība, ka pasaule ir advancēta, ka neļaus kam tādam notikt, un tagad, kad tas bija noticis - apturēs. Vai arī vismaz nesponsorēs, un tam tiks piemērotas sekas - sods. Un arī dzīvoju ar to ticību. Bet vakar tēvs mani sagrāva ar vārdiem, ka ar visu to, kas notiek - nekas nav beidzies, ka sis ir tikai sākums, kas apzināti ir maldinošs. Un to, ka Krievija mūs pārņemšos. Protams, tās visas ir tikai spekulācijas, bet kā viņš pats teica - Krievija ir gatavojusies šim brīdim jau ļoti ilgi. Mans tēvs pats, savlaik armijā esot, esot klapējis (locījis) tankiem riepas - uz kā nāk virsū kāpurķēdes. Un tie tanki tur tiekot gatavoti no 1940.-tajiem gadiem. Jā, tieši tā - pēc otrā pasaulas kara, viņu tanku ražošana nav apstājusies. Nu nezinu, ir taisnība vai nav. To, ka ar krieviem neko nevar zināt, to es saprotu. Bet, kad ilgu laiku sēdi un runājies, un cilvēks tiešām ir pārliecināts, ka mūs iesauks armijā, un , ka notiksies trakas lietas... man emocionāla puse to vairs neizturēja. Es nezinu kā būs. Es vienkārši vēlos ticet labajam, ticēt, ka cilvēki tomēr ir ar empātiju, ar prātu. Es vienkārši atsakos ieņemt to, ka šis viss ir iespējams mūsdienu pasaulē. Labi, beigšu muldēt par muļķībām. Šobrīd jau ir labāk. Sēžu dārzā, arī ar pledu, bet vismaz kāds saules stariņš izlien no mākoņu guzas un palika nedaudz siltāks.Būs vien man jāieliek kāda bilde Pinterest un jādodas pie miera. baaaaaaaiiiii. - love, Alise