Bezizmēra pauze

2022 gada februāri. foto:liganakts

     Pirmkārt, ČAV! Tik sen neko neesmu rakstījusi datorā, ka tā neierasti. Es cenšos (un "cenšos" ir īstais vārds) rakstīt vairāk ar pildspalvu uz papīra, rakstīt dienasgrāmatu par to, kā jūtos, kas noticies. Un noticies ir tik daudz! Šeit neesmu rādījusies kopš 2018. gada! Ak, jel! ČETRI GADI! 

un kas tik nav piedzīvots šo gadu laikā... pasaules pandēmija, karš, kāzas, jani darbi, jauni cilvēki dzīvē, jaunas virsotnes un kritumi. Ar ko lai sāk.... laikam ar to, kāpēc vispār atgriezos. Un kādēļ tik vēlu.

    Es noteikti vairs nevarēšu uzskaitīt visus notikumus, priekus un bēdas, izaugsmes un degredācijas, kas notikušas šo gadu laikā, bet laikam jāsāk vienkārši ar mazumiņu. Sākšu ar to, kas es esmu tagad.

        

        ES ESMU ALISE. ES ESMU AGNESE. UN REIZĒM ESMU ARĪ ALISE AGNESE. ES ESMU KĻAVIŅAS KUNDZE.. Es esmu SIEVA. es pat nespēju šobrīd izstarot to lepnumu, ko jūtu.  ES ESMU LAIMĪGA. Un vai tas nav pats galvenais? Šobrīd ir trešdiena, fonā skan Ivo Fomins "Nekas Jau Nebeidzas" un es smaidu. Man ir atvaļinājums, esmu beidzot izberzusi ziemas pufaiku, lai varētu to nolikt vakuuma maisā, un blakus man ir pārtikas saraksts priekš kempinga, kurā dosimies šajā nedēļas nogalē ar draugiem, kuriem būsim vedēji.

Ko es vēl varu teikt? Es griu izstāstīt tik daudz! Par to, kas noticis pēc Universitātes absolvēšanas, pēc Montessori kursu beigšanas (starp citu, pabeidzu ar pirmo. Eksāmenu nokārtoju IZCILI! Kate pat apraudājās pēc mana demonstrējuma "Čūsku spēle", un piedāvāja darbu uz līdzenas vietas. Jāsaka gan, ka nepieņēmu darbu, bet sajūta bija fantastiska un es vēlētos aiziet uz vēl kādiem kursiem pie viņas.), kas notika ar to PII, kurā biju, kur esmu tagad. Gribu pastāstīt par pirmo ceļojumu ar Matīsu, pēc kuras sapratu, ka precēšu viņu, par bildinājumiem, par kāzām, to gatavošanos, par to, ka pasaulē bija (ir) pandēmija. Un jā, diemžēl, tagad arī KARŠ. 

Man prāts nespēj apstāties, gribu to visu uzreiz. sajūta kā ar labu draudzeni, kuru nebūtu satikusi tik ilgi! aaaaa, labi, visu pēc kārtās. 

Ar VĪRU 💖

Gribu pastāstīt par auto braukšanu, bet tizlumiem, par to, ka tagad braukājam ar motociklu, par manu neizdevušos mēģinājumu iem;ac;ities braukt ar moci. hi, hi, tīzeri vien sanāk, bet es nespēju.... kad tik daudz ko stāstīt, nezinu no kura gala pieķerties. Labprāt veidotu par katru tēmu jaunu ierakkstu, bet neinu ar ko sākt. 

Un vēl, kāpēc atgriezos? Jaunas idejas, iedvesmas, un arī vajadzības. Bet galvenokārt - es visu laiku sevi šaustu, ka neesmu gana laba, prasmīga un vēl visvisāda, ka man nekas nesanāk un tā talāk. Bet es palasīju savus pēdējos ierakstus. I'm funny, right? Un man sanāk! Un vienkārši sapratu - jāraksta, lai arī varbūt liekas, ka nekas jau nesanāk, vai nevajag. VAJAG. Man to vajag. 

Tā kā tā, HELLO no manis, apskāvieni, bučas, smaidi, turi buru un tiekamiiiiiiies!

Adios!