Jauns pavērsiens

   Montessori kursi tuvojas noslēgumam, un laikam būtu viss jāsakārto un jāpieliek kārtīgs, skaists punkts tam. Bet manī ir zudusi vēlme tur mācīties, un likt to tizlo eksāmenu. Esmu noklausījusies visu teoriju, un tomēr ir sajūta, ka mums sniedz nelielu ieskatu tajā visā pasaulē, kā tas viss spēj dzīvē strādāt, realizēties. Kopumā man patika, jā, uzskatu, ka fanātisms nav laba īpašība un ar to vispār nevajadzētu aizrauties. Un tomēr, lai arī esmu iepazinusies ar visiem materiāliem, nejūtos pārliecināta, ka spēšu nokārtot eksāmenu ar pirmo. Protams, iekšā jau ir tā doma, jā, varēšu, zināšu. Un tomēr, stresiņš. 

    

    Runājot par darbu pirmsskolā. Egh, viss jau sāka nostabilizēties, sāku pierast, aprast un pat patika. Līdz brīdim, kad 3.10.2018. bija sapulce, kurā reāli uzbrauca augumā. Kaut kā sadusmojos. tagad jāraksta plāni, kurus teica, ka nevajadzēs. Tagad jāraksta bērnu vērojumi KATRU DIENU, kas prsišot 5 min, realitātē prasa 30-60 min. Teica, ka nebūs dekorāciju - tagad mums tās jāveido. Teica, ka nedrīkst būt darba lapas, tagad pat liek printēt, dot bērniem. Teica, ka nav jābūt tādiem darbiņiem, ko izlikt vecāku apskatei, tagad tādiem jābūt. Aigh, un tas, ka pēkšņi grib pārcelt rīta apli no 10 uz 9 ir sviests! Viss tik labi strādāja, rīt ir produktīvs. Bet viņuprāt "bērni 9-10 planē pa grupu, neko nedara". MUĻĶĪBAS! Tad ir pats produktīvākais laiks dienā! Tā ir pati labākā dienas daļa! 

   Pēc sapulces mēs ar Janu jutāmies sagrautas. Acis nolaistas un vispār bēdīgi palika. Likās, ka neesam novērtētas.Tajā pašā vakarā, man bija tā mākslas nodarbība. Tāpēc daudz par to nedomāju.

Bet ceturtdien no rīta pamodos un tad tikai lēnām aptvērtu, kas tajā sapulcē vispār tika pārrunāts, un uz ko tas vedināja. Kad aizbraucu 10 uz darbu, tas viss kaut kā iesita pa galvu un točna sapratu... Tad kļuvu vēl noskumušāka un vakarā aizbraucot mājās, es atzīšos. - Es apskatīju visas iespējamās vakances. Nopietni. Visas. Visas iespējamās lapās, kur tādas var atrast. 

Aizmigu ar domu, ka nedēļas nogalē nosūtīšu kādam.

    Tagad jūtos nedaudz labāk, bet arī sapratu, ka Dace piektdien nedaudz gribēja uzpirkt ar rozēm un konfekšu kasti "Skolotāju dienā". Un tās runas, ko teica vecākiem: "Nākamgad bērni kopā ar skolotāju Alisi ies uz lejas grupu un tur mācīsies burtus...." un tā tālāk. Iespējams, ka tas ir arī tas, kas mani attur no izdarībām. Cerība, ka beidzot varēšu ar kādu grupu izaugt. Ka varēšu redzēt savu ieguldīto darbu, izbaudīt darba augļus, atcerēties kādi mazi bija tie bērni, bet kādu lieli izauguši....

    Atcerēties priecīgus momentus, smieklīgus momentus un dažādus amizantus atgadījumus, pārpratumus.

     Tagad vienkārši dzīvosim, redzēsim.