Lielās pārmaiņas šogad

   Es jau nedaudz apstāstīju par to, kādas lielās pārmaiņas šogad ir noritējušas. Tagad tās turpinās un es vēlos nedaudz tās apdomāt, un ā gan labāk to izdarīt, ja ne aprakstot un darot to tagad, kamēr visas domas un sajūtas vēl svaigas.

   Es bieži klusēju par savām domām un izjūtām, jo zinu, cik maldīgas tās ir sākumā. Tās mēdz mainīties par 180 grādiem un būt maldīgas, jo esi nobijies sākumā un nevēlies atzīt lietas, pieņemt tās. Bet tajā pašā laikā, tās, kuras paliek ar tādu pašu sajūtu, pār tām lepni klaigā "es taču teicu".

   Tā nu manas pārmaiņas ir iesākušās ar aiziešanu no darba bērnu dārzā un sākšana jaunā - jaunā darba vietā. Ir dažādi aspekti, kas lika izvērtēt visu un saprast, ka bija laiks mainīt darba vietu. Un jāsaka, ka biju ļoti nervoza un uztraukta, jo būt par skolotāju jaunā dārziņā, kuru tu palīdzi atvērt ir cita veida darba maiņa. Tev ir visas iespējas aizsākt visas labās darbības, tradīcijas, ieviest konkrētu dienas ritmu, un tik daudz aspektu, kurus tu vari palīdzēt ietekmēt, organizēt un palīdzēt tām noritēt savu gaitu. Bet jārēķinās, ka līdzi tam nāk atbildība. Tas kādus soļus un darbības mēs tagad veiksim, ietekmēs šī dārziņa turpmākās gaitas un veiksmes, neveiksmes, ko tas piedzīvos. 

   Liela atbildība, ne?

   No b/d "Mazais Princis" aizgāju principā ar 29.06.2018. Ar 02.07.2018 man sākās mēneša ilgais atvaļinājums, visu jūliju pavadīju brīvībā. Baudīju brīvās dienas un atgāju no visa stresa. Palīdzēju mājas darbos, bērnu pieskatīšanā, un vispār jau kopumā visu to mēnesi nobumbulēju. Man pirmo reizi bija tik daudz brīvā laika, pat īsti nepratu to izmantot, un, lai arī gribējās izdarīt tik daudz - galvenokārt priekš sevis, - es neko no tā neizdarīju. Jā, atzīšu, ka tiešām lielu daļu es vienkārši neko nedarīju. Un tas bija FANTASTISKI! Nenožēloju, ka beidzot atpūtos, ka nebija man dienas saplānotas ar tik daudz darbiem, ka atkal būtu noskrējusies kā zirgs, kuram jāpiedalās sacensībās. Un es tiešām varu teikt, ka atpūtos. Tāda brīvība! Guli, celies un ej, kad gribi. Plāno dienas kā gribi. Mmmmm, smaids manā sejā to atceroties vien. Visiem vajag tādu mēnesi, kur tu neskrien pabeigt visu iecerēto. Jā, jā, jā. Zinu, ka teiksiet, ka vajag darīt šo, to un vēl šito paspēt. Vajag, jā. Bet ņemot vērā to, ka tev ikdienā tāpat pēc tam būs jāiet tas viss jādara, tad es apdomāju un sapratu, ka es varu atpūsties tagad, un kad atkal sākas darbs un ikdienas steiga, es turpināšu iet un pabeigt tos darbus, kā darītu tad, ja man atvaļinājuma nebūtu.

Ar Janu izmantojām stundu pārtraukumu,
lai panašķotos un apdomātu esošo situāciju.

    Tad nu oficiāli darbu šajā iestādē beidzu ar 31.07.2018. bet jau ar 01.08.2018. es sāku darba gaitas jaunā. Augusta mēnesis mums bija metodiskais mēnesis, kur mēs gatavojām materiālus, plānojām mēneša plānus, izrunājam organizatoriskās lietas un procesus, kas tad kā notiks. Un ar septembri, mūsu grupā ir arī bērni. Ko es kopumā par šo visu domāju? ugh.

   Jāsāk laika ar to, ka man patīk nedaudz uztraukums par lietām, kas un kā būs. Bet patīk līdz brīdim, kamēr es vēl saprotu. Ja es nespēju iedomāties kā tas organizatoriski izskatīsies, es sāku uztraukties. Tas ir viens. Otrs - man ĻOTI, ĻOTI patīk organizatoriskā puse. Vienmēr ir paticis plānot, meklēt informāciju, lietas, veidot materiālus. Bet šis viss.... MAN TĀ PATĪK METODISKĀ PUSE! Es tiešām varētu iet par metodiķi.  Trešais - man patīk, ka jāstrādā kopā ar cilvēkiem, ko es pazīstu. Tam, protams, ir gan plusi, gan mīnusi. Bet ir samērā forši, ka grupā esmu kopā ar Janu. (Lai arī mūsu draudzības attiecības ir kādas ir, ļoti vēsas un attālas, pagaidām) Un jauki ir, ka Dace ir priekšniece, jo jau 4 gadus esam pazīstamas un vairāk vai mazāk zinu, ko viņa vēlas, un to, kuros jautājumos mūsu domas sakrīt. Vēl ir Krista, kuru tikai tagad iepazīstu. :)

   Nekad nebūtu iedomājusies, ka Rīgas rajonam ir tāda ietekme uz to, kādi ir vecāki un bērni. Šis rajons izceļas ar trakām mātēm un tēviem. Un, lai arī kādas būtu manas iekšējās sajūtas pret krieviem, neviens nespēj apstrīdēt faktu, ka viņi ir citādāki. UN bērnudārza jautājumos - ar viņiem ir vieglāk atrisināt lietas un problēmas. Tici vai nē, bet tā ir. Ar ģimenēm, kur abi vai viens ir krievu tautības vecāks ir cita sarunu kvalitāte, kā tām sarunām, kas ir latviešu ģimenēm. Par šo arī varētu runāt ilgi, daudz un dikti, bet latviešiem ir jābeidz domāt, ka ir paši labākie un paši nospiestākie pasaulē. Tak jābeidz domāt, ka visi grib tikai sliktu viņu bērnam, un, ka iesakot padarboties ar konkrētām lietām, ka skolotājs norāda cik viss ir slikti un esat bezjēdzīgi vecāki. Nu, muļķības taču! Tad, ja viss ir ideāli, tad kāda velna pēc vispār nākt uz bērnudārzu? Obligātā apmācība tomēr tikai no 6 gadiem ir. Aigh, trakums.

Gremdējos atmiņās par saviem bērniem no "Mazais Princis".
Atvadu dāvana no bērniem un vecākiem,
sildīs manu sirdi katrā kafijas pauzītē. 

   Pārejot no iestādes, kurās esmu bijusi un iestādi, kurā esmu tagad, ir lietas, kuras novērtēju, ka man ir vai kuras bija. Jā, ideālu iestāžu nav! Lai gan esmu pabijusi tikai trijās, šī ir trešā, bet uzskatu, kā otrās, es nespēju spriest, ka tiešām nav nevienas ideālas. BET man ir kursabiedri dažādās iestādēs, paziņas dažādās iestādēs un radi citās, zinu, ka visur ir kādi trūkumi un plusi. BET ar visu to, ko es gribu teikt - Ir jāizvēlas starp plusiem un mīnusiem, kas tev ir svarīgāk.

   Piemēram, 1. vienā dārziņā man bija slēgtas teritorijas laukumiņš, otrā nebija - jāiet pastaigāties ap ēkām, uz vietējo "parku", kurā ir sastādīti daži koki, un ir iespēja iet uz bērnu laukumiņu - publisku, kur visu dienu ir pilns. 2.Vienā dārziņā ir atsevišķa ēdamzāle, otrā bija jāēd grupā. 3. vienā skolotājiem jāpērk ēdiens pašiem, otrā to nodrošina. 3.Vienā jāraksta kaudzēm papīru, otrā nav jāraksta nekas, citā bija nedaudz. 4.Vienā alga kā ir, tā paliek vienmēr, otrā sola pielikt pēc laika. 5.Vienā kolektīvs liels, otrā mazs, trešā vispār mini. 6.Vienā vietā vecāki nāk brīvi iekšā, otrā uz kodu, trešā tikai uz domafona zvanu. 7. Vienā bērnu skaits grupā ir 12, otrā 16, trešā 24. 7.Vienā atvaļinājums ir mēnesi, otrā divus. 8.Vienā tev jātīra mantas, otrā nav, trešā daļēji. 9. Vienā tev maksā oficiālu algu, otrā pusi/pusi, citā neoficiāli vēlas. 10. Vienā guļamtelpa ir atsevišķi, otrā tajā pašā telpā. 11.Vienā dārziņā daži kolēģi ir krutāki un svarīgāki par citiem, otrā vienlīdzīgi. 12. Vienā tavus ieteikumus apdomās, apspriedīs, otrā noraidīs uzreiz. 13. Viens ir  gatavs mainīties, uzlaboties, otrs vēlas nemainīties....un es varētu turpināt.  Ar to visu gribēju teikt, ka tev ir jāsaprot, kas ir svarīgāk tev, lai atrastu vietu, kur strādāt.

    Jā, augustā viss bija forši, jo bija metodiskais darbs, kurš man ļoti iepatikās. Tad, tuvojās dienai, kad bērniem jānāk. Un es sāku uztraukties ļoti, ļoti. Visā šajā laikā sāku apjaust to, kas ir svarīgi darbā. Ja no iepriekšējā aizgāju, jo nespēju izturēt vadības attieksmi, un vienlīdzības neesamību, tad šobrīd arī lietas, kuras man bija, bet vairs nav, un domāju, ka varu tam pielāgoties, liek saprast, ka varbūt dažkārt nevienlīdzību var pieciest. Iepriekš darbā bija - visi vienlīdzīgi, tikai citi vienlīdzīgāki par citiem. Tad šobrīd es saprotu, cik liela nozīmē tomēr ir ēdamzālei, laukumiņam, atrašanās vietai un izaugsmes iespējām. 

Īsi pirms ieradās bērni.
12.09.2018.

4.gadi/Edgars

    Tieši šonedēļ man radās iespēja aizbraukt uz iepriekšējo dārziņu, izņemt krustmeitas dokumentus un pēdējās mantas paņemt. Piebraucot pie dārziņa, sākumā sajūtas kā tad, kad tur strādāju, bet kolīdz spiedu kodu, lai tiktu iekšā, es sajutos citādi. Iekšā pārmaiņas, un ne jau tāpēc, ka grupas būtu samainītas, un iekārtojums pamainīts, tas tur tas mazākais. Vadītājas attieksme cita, sarunas citas.. Tajā brīdī, lai arī pirms tam gribējās pat nedaudz atgriezties (lai arī to nedarītu), tā vēlme pārgāja. Jutos priecīga, ka tur vairs neesmu. Atkal pārņēma tā nevienlīdzības sajūta, tā sajūta, ka uz tevi skatās kā uz zemāku, ka tu neesi nekas un nekad nebūsi. Cik ilgi tā var izturēt? Divus gadus izturēju. Nolēmu to vairs nepaciest, tāpēc aizgāju. Lai arī ļoti grūti atstāt tik foršas kolēģes aiz muguras, tomēr tik daudz jauku brīžu un kopā tā sajūta. Tik labi bija kopā strādāt, saprasties bez liekiem vārdiem, viss izdevās! Bet sapratu arī to, ka vide nav tā, kas radīja to patīkamo sajūtu, tās bijām mēs pašas kolēģes. Un jau tagad, kad neesmu tur tikai 2 mēnešus, viss ir citādi. Manis tur nevienam nepietrūkst, un viņas jau savu sajūtu radījušas. Novēlu jau tikai to labāko, bet gribējās, lai kaut reizi, kāds pēc manis ilgotos. Egoistiski, zinu. Bet gribu.

Dārta / 4.gadi

    12.septembris, 2018. Pirmā mākslas nodarbība Playday.lv. 17:00-17:40 ir vizuālās mākslas nodarbība 3-7 gadus veciem bērniem, kuru es vadu. Sen gribēju tādu iespēju, Dace man tādu sola nākamgad, kad dārziņš būs pilns, un varēsim sākt plānot aktivitātes. Bet šī iespēja nāka vienkārši no skaidrām debesīm, un es zinu, ka to man palīdzēja noorganizēt kāds no augšas. :) (Paldies, mamm!)

    Pirmajā nodarbībā bija tikai 3 bērni, jo pārējie bija saslimuši un apslimuši, bet, lai arī vēlu viņiem veselību, man prieks, ka pirmā nodarbība bija mierīga un patīkama. Viss noritēja patīkami, lēni un nebija problēmas ar bērniem vai viņu vecākiem/vecvecākiem. 

    Viss noritēja veiksmīgi, un mani vēlas uz ilgāku sadarbību. Tā nu tagad katru trešdienu man būs nodarbība. Esmu priecīga, pateicīga un cenšos visu apdomāt maksimāli. :)

    Tā nu es dzīvoju. Cenšos nenobīties un piedāvājumiem, ko parasti daru. Es parasti noraustos un atsakos, jo pārņem domas, ka izgāzīšos, un par to, ka nespēšu pavilkt, ka būs par grūtu. Es vienkārši baidos izgāzties, es baigos no neveiksmes, tāpēc atsakos uzreiz. Bet šogad cenšos nenobīties, cenšos piekrist piedāvājumiem un apdomāt tos maksimāli labi. Cenšos atpūsties mājās, lai darbā spēju dot max daudz atdeves un cenšos pilnveidoties.

Ņemot vērā to, ka drīzumā, novembrī, beigsies Montessori kursi, plānoju iet uz vēl kādiem kursiem. Šobrīd domāju par grāmatvedības vai kaut ko uz to pusi, jo man patīk darbs pie datora, man patīk plānot, rēķināt, patīk matemātika, UN man patīk darba laiks, kas ir līdz 17.  Tādējādi es varu plānot visas aktivitātes vakaros un izpildīties pa pilnu programmu. Šogad biju plānojusi iet uz sportiņu, plānā bija ZUMBA, bet nu nesanāk, jo nodarbības ir vēlākais 19 vakarā, kad man tieši beidzas darbs, nu nekādi nesanāk paspēt. Tāpēc arī domāju, ka ilglaicīgi nespēšu būt skolotāja, kas strādā līdz 19 vakarā, jo besī tie vakari. Jā, tas ir iemesls, kāpēc apsveru darba maiņu. Solīja līdz 16:00 strādāt, bet ir vai nu 16:30 vai 19. BEt tas tā, starp citu.

   Heh, turi buru!