Virs. Zem.

     " Nenobiedēt! Nenobiedēt." - es sev to atgādinu. "Nenobiedēt," vēl pēdējo reizi nočukstu pirms miega.       Pavisam negaidīti jautājums, kuru saņemu bieži, mani tiešām aizķēra. Un tagad es to nevaru dabūt ārā no galvas. Jā! Ar visu sirdi es saku JĀ, BET ir "bet".  Sāksim mazliet no gala, jeb atkāpsimies atpakaļ, lai mazliet labāk saprastu.

Guten Morgen alles!       Neticami, cik ātri skrien laiks. Un dro;si vien, esmu to minējusi arī neticami bieži. Jā. You know me too well or you have been here for a while!

MY LITTLE ELEPHANT. Mans mazais, mīļais. MY LITTLE ELEPHANT. OH, DEAR.

     Nekā jauna. tieši tā es arī negribu sākt savu ierakstu. Šodien, 3.aprīlī, ir jau 104 diena, kopš man uzlika breketes. Šodrīd man ir abiem žokļiem. Nosacīti. Kā tas ir? Tas ir tā, ka es vakar salauzu apakšējā žokļa loku. Tā. Jā.      Jau kādu laiku mana mute ir pilna dzelžu. Nesūdzos par to, starp citu. Bet vakar nejauši, ēdot cepumus, pārlauzu loku, kas visu laiku ķērās uz zobiem, un te nu bija viņa gals, uzskrēja uz zobiem un pārlūza. Ilgi mocījos līdz spēju apgriezt tā, lai manu muti neplēstu atlikušās daļas. Šobrīd, protams, šaubos vai darbība ntiek kā tam b;utu jānotiek, bet vienalga, mutē jau viss ir. Trakākais jau ir tas, ka mans ortodonts ir atvaļinājumā, vēl 3 nedēļas. Tātad, man tā arī jāstaigā. Bail, ja to tā maz var nosaukt, jeb drīzāk vienkārši mazliet uztraucos, ka šīs 3 nedēļas ies zudumā manā ārstēšanā. Jo nav iespējams vienkārši ieskriet, nomainīt loku un drasēt tālāk. Žēl. Bet tā viss ir super! Viss notiek un labojas un es kļūstu pārl...

      Čau, mani mazie zvēri/nezvēri!       Laiks tiešām skrien vēja spārniem! Un jāsaka, ka man pat nav lielas vēlmes viņu piebremzēt! Lai iet, lai skrien! Vienīgais mīnuss šajā lielajā skriešanā ir tas, ka neatliek laika sev. Kā arī kopā ar mīļoto. Nevarētu teikt, ka nepavadām laiku kopā, bet gluži gulēšanu naktīs nevarētu nodēvēt par "kopīgi  labu pavadītu laiku", Tā nu tas ir. Šobrīd sanāk, ka maināmies darbiem. No rītiem Matīss iet uz darbu, un es uz skolu, bet vakaros, kad viņš nāk mājās, es dodos jau uz darbu. Līdz ar to, mēs tikai samaināmies, un paveicas, ja šajā maiņā vēl satiekamies, kas parasti nenotiek. Jo Matīss darbu beidz tikai 17:00 un ne ātrāk, bet man jau 17:00 sākas, kas nozīmē, ka jau kādu laiciņu iepriekš, man ir jāiziet no mājām. Tāda nu mums tā darbadienu ikdiena ir.       Ar breketēm veicas visai labi, esmu gan nolauzusi vienu, bet tā ir pēdējā, un māsa saka, ka tas šajā brīdī mani neietekmē, darbs turpinās un z...

    Jau nedēļu atlieku šo domu un apņemšanos uzrakstīt par to, kā man iet. Nesūdzos. Un līdz šim, katru mīļo brīdi izmantoju atpūtai, nedomājot ne par ko!      Iesākumā mazliet par manām breketēm. Tūlīt, sestdien, būs pagājušas jau trīs nedēļas un mani zobi jau pilnībā ir apraduši ar visiem svešķermeņiem. Esmu arī iemanījusies ēst tā, lai priekšā, protams, pa lielam, nekas neiesprūstu un man nebūtu jāmocas ar to tīrīšanu. Tāpēc, šajā brīdī spēju iztikt ar parasto zobu birsti un "eglīte" nav nepieciešama. Lai arī nemetu viņu ārā, jo man ir daudz maiņas uzgaļu, es ik pa laikam to izmantoju, lai pārliecinātos, ka visu kārtīgi esmu notīrījusi. Mani dažkārt nepamet sajūta, ka zobi ir netīri. Pat pēc to tīrīšanas. Ja iepriekš varēju pārbraukt ar mēli pār zobiem un just, tā ir vai nav, tad tagad es to nespēju saprast, jo jūtu tikai breketes un no zobu priekšas - praktiski neko.