DAY 19
Jau nedēļu atlieku šo domu un apņemšanos uzrakstīt par to, kā man iet. Nesūdzos. Un līdz šim, katru mīļo brīdi izmantoju atpūtai, nedomājot ne par ko!
Iesākumā mazliet par manām breketēm. Tūlīt, sestdien, būs pagājušas jau trīs nedēļas un mani zobi jau pilnībā ir apraduši ar visiem svešķermeņiem. Esmu arī iemanījusies ēst tā, lai priekšā, protams, pa lielam, nekas neiesprūstu un man nebūtu jāmocas ar to tīrīšanu. Tāpēc, šajā brīdī spēju iztikt ar parasto zobu birsti un "eglīte" nav nepieciešama. Lai arī nemetu viņu ārā, jo man ir daudz maiņas uzgaļu, es ik pa laikam to izmantoju, lai pārliecinātos, ka visu kārtīgi esmu notīrījusi. Mani dažkārt nepamet sajūta, ka zobi ir netīri. Pat pēc to tīrīšanas. Ja iepriekš varēju pārbraukt ar mēli pār zobiem un just, tā ir vai nav, tad tagad es to nespēju saprast, jo jūtu tikai breketes un no zobu priekšas - praktiski neko.
Neatceros, vai minēju iepriekš, bet laikam apēdu vienu no gumijām, jo šobrīd viens zobs dzīvo bez spriedzes. Īsti nepamanīju, kurā brī'di tas pazuda, bet pavisam noteikti, pirms Ziemassvētiem, kas nozīmē, ka viņš tur bija, labi, ja 4 dienas. Maksimums. Bet tas jau nieks, jo vismaz neviena brekete nav nolūzusi un viss turpina darboties.
Par pārējām sajūtām. Jāsaka tā, ka esmu apradusi, bet dažkārt liekas, ka tas viss kā uzpūšas un mutē nepietiek vietas, atkal sāk kaut kas ķerties un rodas nepatīkama izjūta, neilga, īslaicīga, un nepavisam ļoti nepatīkama. Pavisam maza neērtība. Tad atkal viss ir kārtībā. Un tas jau priecē. Šomēnes atkal notiks lielās pārmaiņas, jo jau pavisam drīz tikšu arī pie breketēm apakšžoklim. Vēl tikai jāizrauj zobi apakšā. Daudzi nesaprot kāpēc tas ir nepieciešams, izraut zobus. Man tas ir nepieciešams, jo mans žoklis (kā mums visiem ģimenē) ir par mazu visiem 32 zobiem. tāpēc nākas šķirties no 4, lai pārējiem būtu vietas un nebūtu saspiesti. Tāpēc man no tiem ir jāšķiras.
Par pārējām ziņām. Skolā šajā brīdī ir sesija. Un šī bija eksāmeniem pilna nedēļa. Bija 4 eksāmeni, un vēl viens atlicis. Rakstiski bija jākārto 3, bet vienā arī galu galā tiku pie "automāta", jo biju labi uzrakstījusi referātru. par ko, protams, priecājos! Kopumā atzīmes izskatās labi, bet visgrūtākais eksāmens bija šodien un tas ir praktiski vienīgais, par ko es šobrīd uztraucos. Grūts un mani uztrauc priekšmets pats par sevi. Vispārīgā psiholoģija. Nebiju gaidījusi, ka būs jāzina tik daudz informācijas par zinātniekiem, domāju, ka būs vispārīgi, bet nemaz tā nebija.
Vēl atlicis viens eksāmens 19. janvārī. Patiesībā šis ir eksāmens, uz kuru varu izvēlēties iet vai neiet. Runa iet par atzīmi. Man izšķiras 8/9. Ja mani apmierina 8, varu uz eksāmenu neierasties, bet ja vēlos pretendēt uz 9, tad man ir jāierodas un jāzina viss, kā arī līdzi ir jābūt manam portfolio. Jā, tas šajā brīdī man sagādā problēmas, jo nespēju izprintēt visu ko gribu, bet ceru, ka paspēšu visu saprintēt un salikt iekšā. Neuzskatu, ka man ir jēgas likt iekšā tikai kaut ko, lai tikai kaut kā būtu, ķeksīša pēc. Tāpēc arī šim grasos pieiet visai nopietni, Un esmu nolēmusi iet uz visu banku, un pretendēt uz 9, jo kas to zina, varbūt tas izšķirs to, kā man vēlāk veiksies ar budžetu un nevēlos sev pārmetumus, ka necentos gana, jo biju slinka. Slinkumu cenšos mest pie malas.
Vēl ir kāds satraucošs jaunums. Pavisam drīz, mēneša beigās, beidzot mēs ar Mīļumu brauksim uz Stokholmu. Lai arī tas būs liels ģimenes kruīzs, arī mums pašiem būs gana daudz brīvā laika. Šī ir bijusi vien no 107 lietām, ko kopīgi vēlamies izdarīt, jo Mīļums vēl nav bijis Stokholmā, un nav devies kruīzā ar kuģi. Lai arī es esmu, tomēr vēlos to izbaudīt kopā ar viņu. Kā arī būsi visa lielā ģimene, kas arī ir satraucoši! Būs par Aiga ar Danilo! Savā ziņā prieks, no otras - tiešām ceru, ka nebūsim vienā kajītē. Jo tik ilgi mēs kopīgi nespējam pavadīt laiku. Lai vai kā, kas par daudz - tas par skādi!
Kas vēl jauns.... Mani pieņēma darbiņā, rīt būs mana pirmā maiņa, no 17:00-22:00. Strādāšu uz pusslodzi picērijā. Ja nu kas ļautiņi, ŠEIT. Lai arī mani tikai rīt apmācīs un būs pirmā maiņa, es zinu, ka man tur patiks. Būšu kolēģe savai māsīcai, kura strādā otrā vietā, viņiem ir divas atrašanās vietas. bet reizēm, viņa būs arī manā galā, tā kā ceru, ka mums būs kopīgas darba stundas, jo mums kopā vienmēr ir jautri, atradīsim par ko parunāt. tas šajā brīdī arī viss ko vēlējos pateikt. Un esmu ļoti uztraukusies par rītdienu. Uzreiz 5h. Līdz slēgšanai. (drīz darba laiks tiks pagarināts brīvdienām)
Protams, bezgala priecājos, jo vairs nebūs jāuztraucas par saviem maksājumiem un pārtiku, varēšu atlikt naudiņu un neuztraukties, ka pēkšņi ievajagas. Kā arī, vēl kas! Zinu, ka visai bieži manā prātā pazib domas, ka vajadzētu iekrāt naudiņu, lai tās būtu brīžos, kad nepieciešams, visām dāvanām, izklaidēm un ceļojumiem, un praktiski jebkam, kas nepieciešams - neskaitot pārtiku vai apģērbu. Tā teikt, lai ir melnām dienām. Līdz šim tas nav visai veiksmīgi izdevies, jeb ja ir - tas tikai uz neilgu laiku, jo pēc mēneša diviem visa nauda nepieciešama kam lielam vai negaidītam. (piemēram, pēdējo reizi tas bija 3 dienu kempingam Burtniekos, kā arī ārstiem otrajā dienā, jo Matīsam sanāca šaize.)
Tad nu visā šajā sakarā es atradu (jeb drīzām, MM jau man par to bija stāstījis, tikai tagad pati atradu) tādu lapu, ko izprintē un uzlīmē uz savas krājkases. Katru nedēļu, visu gadu, iemet noteiktu summu. Pirmā nedēļā - 1eiro, otrā - 2eiro, septītā - 7eiro, un pēdējā 52 nedēļā - 52 eiro. Un tad, gada beigās iekrājusies krietna summiņa. Protams, ceru, ka spēšu to īstenot, jo tas viss būs atkarīgs no darbiņa. Jo, - ja nav darbiņa - nav naudas, nav naudas - nav ko iekrāt. Heh.
Tagad nu tiešām viss. Adios, mani draugi! Saudzējiet sevi un turiet buru!
Iesākumā mazliet par manām breketēm. Tūlīt, sestdien, būs pagājušas jau trīs nedēļas un mani zobi jau pilnībā ir apraduši ar visiem svešķermeņiem. Esmu arī iemanījusies ēst tā, lai priekšā, protams, pa lielam, nekas neiesprūstu un man nebūtu jāmocas ar to tīrīšanu. Tāpēc, šajā brīdī spēju iztikt ar parasto zobu birsti un "eglīte" nav nepieciešama. Lai arī nemetu viņu ārā, jo man ir daudz maiņas uzgaļu, es ik pa laikam to izmantoju, lai pārliecinātos, ka visu kārtīgi esmu notīrījusi. Mani dažkārt nepamet sajūta, ka zobi ir netīri. Pat pēc to tīrīšanas. Ja iepriekš varēju pārbraukt ar mēli pār zobiem un just, tā ir vai nav, tad tagad es to nespēju saprast, jo jūtu tikai breketes un no zobu priekšas - praktiski neko.
Neatceros, vai minēju iepriekš, bet laikam apēdu vienu no gumijām, jo šobrīd viens zobs dzīvo bez spriedzes. Īsti nepamanīju, kurā brī'di tas pazuda, bet pavisam noteikti, pirms Ziemassvētiem, kas nozīmē, ka viņš tur bija, labi, ja 4 dienas. Maksimums. Bet tas jau nieks, jo vismaz neviena brekete nav nolūzusi un viss turpina darboties.
Par pārējām sajūtām. Jāsaka tā, ka esmu apradusi, bet dažkārt liekas, ka tas viss kā uzpūšas un mutē nepietiek vietas, atkal sāk kaut kas ķerties un rodas nepatīkama izjūta, neilga, īslaicīga, un nepavisam ļoti nepatīkama. Pavisam maza neērtība. Tad atkal viss ir kārtībā. Un tas jau priecē. Šomēnes atkal notiks lielās pārmaiņas, jo jau pavisam drīz tikšu arī pie breketēm apakšžoklim. Vēl tikai jāizrauj zobi apakšā. Daudzi nesaprot kāpēc tas ir nepieciešams, izraut zobus. Man tas ir nepieciešams, jo mans žoklis (kā mums visiem ģimenē) ir par mazu visiem 32 zobiem. tāpēc nākas šķirties no 4, lai pārējiem būtu vietas un nebūtu saspiesti. Tāpēc man no tiem ir jāšķiras.
Par pārējām ziņām. Skolā šajā brīdī ir sesija. Un šī bija eksāmeniem pilna nedēļa. Bija 4 eksāmeni, un vēl viens atlicis. Rakstiski bija jākārto 3, bet vienā arī galu galā tiku pie "automāta", jo biju labi uzrakstījusi referātru. par ko, protams, priecājos! Kopumā atzīmes izskatās labi, bet visgrūtākais eksāmens bija šodien un tas ir praktiski vienīgais, par ko es šobrīd uztraucos. Grūts un mani uztrauc priekšmets pats par sevi. Vispārīgā psiholoģija. Nebiju gaidījusi, ka būs jāzina tik daudz informācijas par zinātniekiem, domāju, ka būs vispārīgi, bet nemaz tā nebija.
Vēl atlicis viens eksāmens 19. janvārī. Patiesībā šis ir eksāmens, uz kuru varu izvēlēties iet vai neiet. Runa iet par atzīmi. Man izšķiras 8/9. Ja mani apmierina 8, varu uz eksāmenu neierasties, bet ja vēlos pretendēt uz 9, tad man ir jāierodas un jāzina viss, kā arī līdzi ir jābūt manam portfolio. Jā, tas šajā brīdī man sagādā problēmas, jo nespēju izprintēt visu ko gribu, bet ceru, ka paspēšu visu saprintēt un salikt iekšā. Neuzskatu, ka man ir jēgas likt iekšā tikai kaut ko, lai tikai kaut kā būtu, ķeksīša pēc. Tāpēc arī šim grasos pieiet visai nopietni, Un esmu nolēmusi iet uz visu banku, un pretendēt uz 9, jo kas to zina, varbūt tas izšķirs to, kā man vēlāk veiksies ar budžetu un nevēlos sev pārmetumus, ka necentos gana, jo biju slinka. Slinkumu cenšos mest pie malas.Vēl ir kāds satraucošs jaunums. Pavisam drīz, mēneša beigās, beidzot mēs ar Mīļumu brauksim uz Stokholmu. Lai arī tas būs liels ģimenes kruīzs, arī mums pašiem būs gana daudz brīvā laika. Šī ir bijusi vien no 107 lietām, ko kopīgi vēlamies izdarīt, jo Mīļums vēl nav bijis Stokholmā, un nav devies kruīzā ar kuģi. Lai arī es esmu, tomēr vēlos to izbaudīt kopā ar viņu. Kā arī būsi visa lielā ģimene, kas arī ir satraucoši! Būs par Aiga ar Danilo! Savā ziņā prieks, no otras - tiešām ceru, ka nebūsim vienā kajītē. Jo tik ilgi mēs kopīgi nespējam pavadīt laiku. Lai vai kā, kas par daudz - tas par skādi!
Kas vēl jauns.... Mani pieņēma darbiņā, rīt būs mana pirmā maiņa, no 17:00-22:00. Strādāšu uz pusslodzi picērijā. Ja nu kas ļautiņi, ŠEIT. Lai arī mani tikai rīt apmācīs un būs pirmā maiņa, es zinu, ka man tur patiks. Būšu kolēģe savai māsīcai, kura strādā otrā vietā, viņiem ir divas atrašanās vietas. bet reizēm, viņa būs arī manā galā, tā kā ceru, ka mums būs kopīgas darba stundas, jo mums kopā vienmēr ir jautri, atradīsim par ko parunāt. tas šajā brīdī arī viss ko vēlējos pateikt. Un esmu ļoti uztraukusies par rītdienu. Uzreiz 5h. Līdz slēgšanai. (drīz darba laiks tiks pagarināts brīvdienām)
Protams, bezgala priecājos, jo vairs nebūs jāuztraucas par saviem maksājumiem un pārtiku, varēšu atlikt naudiņu un neuztraukties, ka pēkšņi ievajagas. Kā arī, vēl kas! Zinu, ka visai bieži manā prātā pazib domas, ka vajadzētu iekrāt naudiņu, lai tās būtu brīžos, kad nepieciešams, visām dāvanām, izklaidēm un ceļojumiem, un praktiski jebkam, kas nepieciešams - neskaitot pārtiku vai apģērbu. Tā teikt, lai ir melnām dienām. Līdz šim tas nav visai veiksmīgi izdevies, jeb ja ir - tas tikai uz neilgu laiku, jo pēc mēneša diviem visa nauda nepieciešama kam lielam vai negaidītam. (piemēram, pēdējo reizi tas bija 3 dienu kempingam Burtniekos, kā arī ārstiem otrajā dienā, jo Matīsam sanāca šaize.)
Tad nu visā šajā sakarā es atradu (jeb drīzām, MM jau man par to bija stāstījis, tikai tagad pati atradu) tādu lapu, ko izprintē un uzlīmē uz savas krājkases. Katru nedēļu, visu gadu, iemet noteiktu summu. Pirmā nedēļā - 1eiro, otrā - 2eiro, septītā - 7eiro, un pēdējā 52 nedēļā - 52 eiro. Un tad, gada beigās iekrājusies krietna summiņa. Protams, ceru, ka spēšu to īstenot, jo tas viss būs atkarīgs no darbiņa. Jo, - ja nav darbiņa - nav naudas, nav naudas - nav ko iekrāt. Heh.
Tagad nu tiešām viss. Adios, mani draugi! Saudzējiet sevi un turiet buru!
Komentāri
Ierakstīt komentāru