Nenobiedēt!
" Nenobiedēt! Nenobiedēt." - es sev to atgādinu. "Nenobiedēt," vēl pēdējo reizi nočukstu pirms miega.
Pavisam negaidīti jautājums, kuru saņemu bieži, mani tiešām aizķēra. Un tagad es to nevaru dabūt ārā no galvas. Jā! Ar visu sirdi es saku JĀ, BET ir "bet". Sāksim mazliet no gala, jeb atkāpsimies atpakaļ, lai mazliet labāk saprastu.
Ar Matīsu esam kopā jau krietnu laiku. Un esam pārdzīvojuši dažādas lietas un dzīves notikumus. Joprojām turamies viens pie otra, un atbalstam cik spējam. Labāk nespēj būt. Tā garīgā saikne, kas mums ir, ir visai neaptverama! (Vismaz es tā uzskatu! Un tā arī jūtos.) Jau gandrīz no paša sākuma, kad sākām satikties, mani bieži kacināja ar jautājumiem par to, kad precēsimies, kad būs kāzas. Līdz šim es to neuztvēru tik ļoti nopietni un vienmēr smejot atbildēju, ka gan jau, gan jau drīz. šad vai tad. Bet neko nopietni arī nedomāju.
Arī skolā no kursabiedrenēm (draudzenēm) esmu saņēmusi šo jautājumu, bet arī visai nopietni neesmu to uztvērusi. Jo uzskatu, ka mēs esam radīti viens otram un ja liktenis lems, tad arī precēsimies, mums tomēr ir tikai 20 un 21. Esam vēl pavisam jauni!
Nesen arī ar darba kolēģi/super jauku cilvēku/draugu runājām par kāzām, par laulībām, par mīļotajiem cilvēkiem un vispār par dzīvi. Un tad es sapratu to, cik ļoti es patiesībā pati vēlos, būt saistīta ar Matīsu. Un vairs ne tikai garīgi, bet saistīties arī fiziski un ar savām ģimenēm. Jā, veidot ģimeni, māju, kur dzīvot un visu, visu. Visu, par ko vien var sapņot divi mīloši cilvēki!
Mēs apzināmies, ka tiešām to vēlamies! Un lai arī, es laikam to šobrīd vēlos mazliet vairāk, es tomēr to nevēlos tagad! Man tiešām patīk domāt par, ko Matīss sper šo soli un bildinās, un par visu, kas un kā būs kāzās un pēc tam. Jā! Bet tas ir tas, ko es ļoti, ļoti vēlos, bet ne ātrāk kā pēc gada, pusotra.
Esam runājuši par to, ka saderināti jau var arī būt ļoti ilgi, bet arī līdz šim brīdim mēs vēl neesam fiziski gatavi. Nenobiedēt. Ar runām par to, un to, ka tam ir jānotiek tagad. Nē! Tagad ne. Vēlāk un ar visu sirdi! Jo, manuprāt, mēs abi izjūtam zināmu spiedienu no radu un draugu puses par to, ka mums ir jāapprecas. Par to, ka ja ilgi dzīvo kopā, tad ir tikai divi varianti: šķirās, jo tā vairs nav pieķeršanās, bet tikai pieradums. Otrs variants: apprecēties, jo tas piešķir visam jaunu dzirksteli.
Lai arī abi esam sprieduši par to, ka kādreiz tas notiks. Mēs neesam tam gatavi. Un es sāku mazliet baidīties, ka arī manā galvā šīs domas iesēžas un ka arī es spiežu Matīsam spert šos soļus. Ilgi par to domājot, es saprotu, ka neesmu tam gatava. Lai arī es vēlos saistīties ar viņu uz mūžu, tam vēl nav laiks. Sākumā gribētos savu dzīvokli un transportu, ar kuru varam nodrošināt sevi un savas vajadzības, lai varētu plānot tālāk un iekrāt turpmākajai dzīvei.
Tāpēc, beidziet mums uzbāzties! (Jo tas ir arī iemesls, kāpēc mēs sakām, ka esam precēti, lai mūs liek mierā. Kā arī, mums pašiem patīk. ;* )
Turat buru, mīļie!
Dzīvojiet savu dzīvi cik koši varat! Jo to daru es!
Pavisam negaidīti jautājums, kuru saņemu bieži, mani tiešām aizķēra. Un tagad es to nevaru dabūt ārā no galvas. Jā! Ar visu sirdi es saku JĀ, BET ir "bet". Sāksim mazliet no gala, jeb atkāpsimies atpakaļ, lai mazliet labāk saprastu.
Ar Matīsu esam kopā jau krietnu laiku. Un esam pārdzīvojuši dažādas lietas un dzīves notikumus. Joprojām turamies viens pie otra, un atbalstam cik spējam. Labāk nespēj būt. Tā garīgā saikne, kas mums ir, ir visai neaptverama! (Vismaz es tā uzskatu! Un tā arī jūtos.) Jau gandrīz no paša sākuma, kad sākām satikties, mani bieži kacināja ar jautājumiem par to, kad precēsimies, kad būs kāzas. Līdz šim es to neuztvēru tik ļoti nopietni un vienmēr smejot atbildēju, ka gan jau, gan jau drīz. šad vai tad. Bet neko nopietni arī nedomāju.
Arī skolā no kursabiedrenēm (draudzenēm) esmu saņēmusi šo jautājumu, bet arī visai nopietni neesmu to uztvērusi. Jo uzskatu, ka mēs esam radīti viens otram un ja liktenis lems, tad arī precēsimies, mums tomēr ir tikai 20 un 21. Esam vēl pavisam jauni!
Nesen arī ar darba kolēģi/super jauku cilvēku/draugu runājām par kāzām, par laulībām, par mīļotajiem cilvēkiem un vispār par dzīvi. Un tad es sapratu to, cik ļoti es patiesībā pati vēlos, būt saistīta ar Matīsu. Un vairs ne tikai garīgi, bet saistīties arī fiziski un ar savām ģimenēm. Jā, veidot ģimeni, māju, kur dzīvot un visu, visu. Visu, par ko vien var sapņot divi mīloši cilvēki!
Mēs apzināmies, ka tiešām to vēlamies! Un lai arī, es laikam to šobrīd vēlos mazliet vairāk, es tomēr to nevēlos tagad! Man tiešām patīk domāt par, ko Matīss sper šo soli un bildinās, un par visu, kas un kā būs kāzās un pēc tam. Jā! Bet tas ir tas, ko es ļoti, ļoti vēlos, bet ne ātrāk kā pēc gada, pusotra.
Esam runājuši par to, ka saderināti jau var arī būt ļoti ilgi, bet arī līdz šim brīdim mēs vēl neesam fiziski gatavi. Nenobiedēt. Ar runām par to, un to, ka tam ir jānotiek tagad. Nē! Tagad ne. Vēlāk un ar visu sirdi! Jo, manuprāt, mēs abi izjūtam zināmu spiedienu no radu un draugu puses par to, ka mums ir jāapprecas. Par to, ka ja ilgi dzīvo kopā, tad ir tikai divi varianti: šķirās, jo tā vairs nav pieķeršanās, bet tikai pieradums. Otrs variants: apprecēties, jo tas piešķir visam jaunu dzirksteli.
Lai arī abi esam sprieduši par to, ka kādreiz tas notiks. Mēs neesam tam gatavi. Un es sāku mazliet baidīties, ka arī manā galvā šīs domas iesēžas un ka arī es spiežu Matīsam spert šos soļus. Ilgi par to domājot, es saprotu, ka neesmu tam gatava. Lai arī es vēlos saistīties ar viņu uz mūžu, tam vēl nav laiks. Sākumā gribētos savu dzīvokli un transportu, ar kuru varam nodrošināt sevi un savas vajadzības, lai varētu plānot tālāk un iekrāt turpmākajai dzīvei.
Tāpēc, beidziet mums uzbāzties! (Jo tas ir arī iemesls, kāpēc mēs sakām, ka esam precēti, lai mūs liek mierā. Kā arī, mums pašiem patīk. ;* )
Turat buru, mīļie!
Dzīvojiet savu dzīvi cik koši varat! Jo to daru es!
Komentāri
Ierakstīt komentāru