A few moments later OR ~ 100 days later
Guten Morgen alles!
Sāksim ar to, kas ir noticis. Pirmais gads Universitātē ir pagājis un jāatzīst, ka visai lepojos ar sevi. Nekad nedomāju, ka spēju nopelnīt tik labas atzīmes un tā cīnīties. Ieturēsim pauzi, jo man noteikti ir jāatskata rotācijas rezultāti. Atkal. Atkal un atkal. ~skatos~ Rezultāti vēl nav apstiprināti, tie būs tikai rīt, 10.07.2015. Bet tas kā viss izskatās šobrīd, mani apmierina. Zemākais vērtējums eksāmenos ir 7, praktiski studiju laikā arī zemākas atzīmes nebija. (Lai gan ir priekšmeti, kuros ir necaurredzamība, un tu nekad neko nevari zināt.)
Jāatgādina, ka beidzot jūtos īstajā vietā un laikā, runājot par studijām, skolu un profesijas izvēli. Jāatzīst arī to, ka esam viens super-foršs kurss! Esmu iepazinusi jaunus cilvēkus un jāsaka, ka ar spilgtām personībām, kas mani ļoti priecē! Esmu ieguvusi jaunus draugus un paziņas. Kursā gan esam mazliet sadalījušies pa bariņiem, bet domājams, tas tikai uz laiku. Es esmu bariņā... em, tā to vispār drīkst saukt? Mums ir tāds vairāk vai mazāk kā trio! Es-Jana-Dace! Jana ir no Cesvaines un ir ļoooooooti gudra! Dace ir trīs bērnu mamma, kura pati plāno atvērt savu bērnudārzu! Un tad esmu es - kaut kur pa vidu. Bet mums visām ļoti labi saskan, atbalstām un stutējam viena otru. Jana parasti mūs ar Daci vel uz mācīšanos. īsāk sakot - ja šodien ir uzdots grupu darbs - MĒS VIŅU ŠODIEN ARĪ SĀKSIM, nevis rīt vai parīt, bet šodien! Sākumā tas likās mazliet biedējoši, jo taču gribas atpūsties! Un es vēl strādāju, bet galu galā - tā ir pareizā attieksme pret mācībām un mēs visu izdarām laicīgi, kārtīgi un rūpīgi, un līdz ar to, nepavadām pēdējās naktis neguļot, ai paspētu visu izdarīt. Un tas ir ideāls variants, jo es strādāju, bet Dacei ir sava ģimenes dzīve un vēl privātstundas, kuras viņa pasniedz, un tomēr atzīsim - trīs bērni arī prasa savu uzmanību un mīlestību, protams, vīrs arī! :)
Un tad Dace turpretī mums ar Janu liek uz visu skatīties no citas puses, par kuru mēs bieži neaizdomājamies vai nemaz neiedomājamies! Sniedz ļoti daudz piemērus no dzīves un to, kā viss notiek reālajā pasaulē. Tas ir sevišķi noderīgi, kad mācamies sausu teoriju un īsti neizprotam, kā to visu panākt, vai kā tas viss patiešām notiek dzīvē, jo kā zināms - bērni ir ļoti gudri un viņi tavu labo argumentu spēj apgāzt kājām gaisā 2 sekunžu laikā! Tāpēc ļoti noder viņas padomi un skaidrojumi, lai mēs nepaliktu gluži "uz pakaļas", kā saka.
Ko mūsu trio sniedzu es- es nezinu, ceru, ka vismaz prieku! Sākumā bija ļoti grūti, sevišķi, kad sāku strādāt, tad tikai vēlos vakaros biju mājās, bet abām vairāk brīvā laika bija līdz vakaram, kad visi citi ir citās darīšanās. Tad bija sajūta, ka īsti nepiedalos darbos, jo viss jau ir nolemts un apspriests. Bet vēlāk, kad darbā kļuva mazāk darba, arī darba laikā spēju iesaistīties un pati arī jutos labāk, kad varu arī ko pateikt, ne tikai lasīt un darīt norādes.
Kopumā viss nav tik negatīvi, kā varbūt tikko sanāca paskaidrot. Esmu ļoti priecīga un apmierināta, ka mums ir šis trio, jo pateicoties tam, man (mums visām) ir ļoti augsti un labi vērtējumi un rezultāti!
Runājot par ko citu, kā manu skolu - Matīss savu jau absolvēja un nu diploms kabatā! Mans puika ir izaudzis liels! Un nu, pieteicās tālākajām studijām LLU Jelgavā. Viņam par pārsteigumu viņam ir lielas iespejas tikt arī budžetā! Bet ar visu to, viņš ies uz neklātieni, lai var turpināt strādāt savā darbiņā un dzīvoties Rīgā ar mani. Un galu galā - viņš nav tas lielākais uz skolu iešanas entuziasts, bet papīru tomēr gribas, jo kurš gan negrib dubultot vai trīskāršot savu algu, vai ne?! Protams, visi grib! bet tas ir jāizcīna, tāpēc Mīļums ies mācīties, un, manuprāt, tas nāks tikai par labu pašam. Jo tomēr, lai par ko, bet, ja tev ir kāds augstākās izglītības papīrs, - gan pats jūties labāk, gan tavs CV izskatās labāk!
Mazliet atgriežoties pie manas skolas runām. Man ar septembri sāksies prakse, kuru esmu jau dabūjusi! Forši, vai ne!? Viss jau ir sarunāts un esmu pilnībā sajūsmināta, jo tiku tieši tur, kur vēlējos! Oh, kā man veicas!
Unnnnnn, es tiešām nobriestu arvien vairāk uz Erasmus+! Jāsaka, ka esmu absolūti tam gatava un jau tūlīt pat varētu kravāt somu un doties! Protams, jācer, ka man viss izdosies ar dokumentiem, un ar studijām, un, ja sanāks, kā es vēlos - 2 gada 2sem. (tas ir jau šo janvār/februār!) tad es ceru, ka man arī izdosies ar kursiem visu saorganizēt, ka vai nu man visu pielīdzina - vai arī, piemēram, Jana un citas kursa biedrenes, visu ieraksta, un darbus sūta, ko pildīt. Par to, protams, viss ir jāizdomā un jānoskaidro, bet es neko nevēlos palaist garām.
Visu šo mācību gadu - es nenokavēju nevienu lekciju, tas ir - esmu 100% visu apmeklējusi. (Ja neskaita, ka no puses lekcijas es devos prom, jo Tētis bija atbraucis, un tas bija tieši pēc tam, kad uzzinājām ka pavisam negaidīti nomira viņa brālis - mans onkulis). Viņam vajadzēja atbalstu! Bet jā, ja to skaita, tad esmu bijusi uz 99,98% lekcijām! Lepojos!
Tieši šī iemesla dēļ, es arī nevēlos palaist garām nevienu no turpmākajām lecijām, bet man tik ļoti gribas braukt uz Erasmus! Es jau zinu, a vēlos doties tieši uz Austriju! Protams, Vīne-Linz vai jebkura cita pilsēta, kura vēl pieejama. ES GRIBU! Un kā vienmēr, man prātā jau ir super labas idejas, ko es vēlos vēl iesākt, ja es braucu. Zinu, ka pa vidu ir brīvdienas un tādas lietas un tāpēc, es vēlos tajā laikā doties uz savu Taulitz, pie saviem mazulīšiem un kopā pavadīt laiku, un atkal pasnovot kalnos. Man tik ļoti tur gribas atgriezties.
Pluss, ja viss sanāk kā plānots, tad pēc 5 gadiem, mēs ar MM pārcelsimies uz Austriju un vismaz gadu tur padzīvosim, jo KĀPĒC NE? Citi mums jautā - kāpēc, bet es jautāju - kāpēc ne?
What else.... Breketes! Viss ir labi un kārtībā. Šobrīd joprojām uz apakšējiem pirmajiem 4 zobiem brekešu nav, bet vispirms ir zobi jāatvelk uz atpakaļu, lai viņiem būtu vieta, kur bīdīties, citādi sanāk lielāka šaize, ja to dara uzreiz, Bet tā - jā, viss ir labi un esmu pieradusi. Nesāp vairs, un prakstiski nejūt arī, kad pievelk. Tāpēc viss ir labi! āāā, tomēr ir viena lieta - man ir šķirba starp priekšzobiem! Nekad tur nav bijusi, tagad ir! Un tas mani biedē! Tā taču nepaliks! (cerams)
Joprojām ar Matīsu meklējam dzīvoklīti, un joprojām pastāv iespēja, ka šis paliks mums, jo viņa mamma kaut ko esot teikusi, ka vairs te nedzīvošot un iešot atpakaļ uz Saldu, uz mājām, jo vēloties vairāk tur dzīvoties. Es gan nezinu kā tur tas viss iegrozīsies, bet man tiešām patīk šis dzīvoklis un atrašanās vieta!
Vēl jaunumi - Man būs māsīca Čabaja! wipiiiii! Gaidāma novembrī! :) Lai arī Silvestrs Omei sakot bija teicis, ka "Man būs brālītis,,,,,,, vai.... brālītis!" (Ak, šie burvīgie bērni!)
Plus, beidzot saņēmos un nopirku sev polariod tipa kameru! Fujifilm Intax mini 8! Baltu! Un esmu pilnībā sajūsmināta! Jau pirmās bildes tapušas un esmu vienkārši prieka ekstāzē! Un ja esat redzējuši manu instagramu vai tumblr - tad noteikti esat ziņoti par visu. heh.
Joprojām neesmu liels sociālo tīklu piekritējs, bet reizi pa reizei, man patīk kaut ko publicēt. Un ne jau, lai citiem prieks, bet pašai prieks un tas viss ir kā mana mazā dienasgrāmata! tagad nav tik viegli vairs visas bildes attīstīt un salikt albumos, un, kad nepieciešams - šķirstīt un meklēt. Tomēr ērtāk ir sociālajos - ieliec, visi redz un vari piekļūt jebkurā laikā, ja vien ir interneta pieslēgums.
Un tagad! Tagad es došos taisīties un vēl kaut ko padarīt pa māju, jo drīz Santiņa beigs darbu un iesim nosvinēt viņas dzimšanas dienu! 21! (wooop wooop)
Un visticamāk, ka esmu jau minējusi, ka man ir jauns telefons - HTC One Mini 2, ko man uzdāvināja Mīļums. Un tagad arī viņam ir jauns telefons (no Kaspara pārpirks) - IPhone 5. Jo viņam pašam saplīsa līdz pēdējam, lai gan visas funkcijas vēl pilda, dažreiz čakarējas mikrafons un vizuālais skats nav pievilcīgs. Man nopirka jaunu, jo mans Nokia Lumia 720 pēkšņi atteicās dzīvot, nojuka ekrāna ieslēgšanas poga un ekrāns bija vienkārši melns! bet 2 nedēļas vēlāk, kad man bija jau jaunais telafons (nedēļu staigāju ar Anda veco HTC), viņš atkal izdomāja dzīvot! Tā nu Matīss kādu nedēļu - pusotru lietoja šo, bet tagad ticis pie kārotā IPhone!
Pirms es ieguvu savu telefonu, arī es nespēju izšķirties starp HTC One Mini2 vai starp IPhone, jo man abi ļooooooooti patīk un gribas. Bet par labu nonācu HTC, jo IPhone ir ļoti dārgs. Man ir prieks, ka beidzot zvanot Mīļuma, es viņu arī dzirdu, nečakarējas un notiek normāla saziņa. Bet zinu, ka nākamo telefonu arī ņemšu IPhone (cerams, ka ne ātrāk kā pēc 2 gadiem!)
Arī tas nu būtu viss!
Turat buru un dzīvojam laimīgi!
FIND YOUR HAPPY! ♥
Komentāri
Ierakstīt komentāru