Virs. Zem.

      Halllllllo, dārgie draugi!       Popkorns. Skaists, bet ar tukšu vidu. Popkorns. Es šodien atļāvos sevi palutināt ar ko gardu, šoreiz - popkornu. Un kādā brīdī es, neapzinoties, sāku pētīt tā faktūru. Droši, sauciet mani par traku, nebūs jau melots! Un manās rokās bija apaļveida popkorns. Un vidus tam tukšs. bet cik neparasti skaists tas bija no ārpuses. Un vai ziniet, kas vēl tādi ir? - Cilvēki. Cil-vē-ki. C-i-l-v-ē-k-i. Un nemaz nav dīvaini.      Tas tiešām nav melots. Cik cilvēks dažkārt mēdz būt skaists no ārienes, bet iekšā - tukšums. Patiesībā šī dzīvā radība ir liels melis. Vienmēr grib izpatikt, izcelties un izaugt par ātru, par lielu, par augstu, dažkārt par aukstu. Kāpēc mēs ļaujamies acu māniem? Kāpēc jūs iemīlat iepakojumus nevis saturu. Kāpēc, ļautiņi, kāpēc jūs tā darāt?      Vai tiešām tik grūti apskatīties vispirms saturu? Un, protams, te sāksiet teikt - Veikalā preces nedrīkst atvērt, lai apskatīt...

      Guten Abend!       Yeah, ir mazliet nepierasti atkal tik ļoti rakstīt. Patiesību sakot - biju tik ļoti atradusi, vienmēr visi bija rokas stiepiena attālumā, vai arī - klausules attālumā. Tagad ar šo visu ir mazliet grūtāk,  jo attālums nudien ir nepārspējams un saziņu operatoriem nekad neesmu bijis Gaidīto klientu sarakstā. Hah, vienmēr manas sarunas tika pārtrauktas, pa vidam iemestas citu sarunu fragmenti vai vienkārši manis teiktais pārklāts ar klusumu. Un joprojām operatori spēlējas ar vadiņiem un interneta signāliem.       Dzīve noteikti rādās citās krāsās, tas nu tiesa. Un, lai arī dažbrīd pavīd bailes un nedrošība, viss stabilizējas. Un galu galā - notiks, kam jānotiek! Nevienu ar varu nepaturēsi, nepiespiedīsi un neizmainīsi. Un vairs par dzīvi nebēdāju (pa lielam).      Smaids līdz ausīm katru dienu un mans ikdienas rituāls ir sasveicināties ar traktora šoferi! Ha!  Tas man liekas tik amizant...

      Guten Abend!       ES NEBADOS NO KĻŪDĀM! Un vispār ar to ir visai interesants stāsts. Nudien! Bet šajā brīdī, starp saraustītajiem interneta signāliem, ir grūti atrast stāstam galu, bet laikam jau galu gals meklējams senā pagātnē, tāpēc sāksim tikai ar svaigāko.      Es esmu savā mazajā pasaulītē, man ir labi un trūkstošā ideālās pieskaņas radīšanai blakus trūkst tikai Matīss. Bet nešaubos, ka par to varu arī vairs nestāstīt, jo visiem jau skaidri redzams, cik iemīlējusies joprojām esmu. Ko lai saka - katram savas dimantiņš . Esmu kalnos, starp sniegiem un plaukstošajām sniegpulkstenītēm. Burvīgi. Dzīvoju mājā kopā ar burvīgu sievieti un dalām koplietojamās telpas, bet šo pāris dienu laikā tas nav sagādājis problēmas un liekas, ka arī turpmāk viss tā paliks, kas ir visai pozitīvi. Vai ne?      Ak, es pat nezinu ar ko lai sāku savu garo stāstu, un kā lai parādu savu bilžu jūru, bet tas ir tik neaprakstāmi skaisti.....

     Viss notiekošais atspoguļots dziesmā.      Un es vēl pavisam nedaudz sēžu te. Iekšā nemiers, un es vairs negribu. Es gribu. Nē, negribu. Jūtas ir tik dalītas, ka man nākas sevi piespied domāt vienā vai otrā veidā. Un es zinu, ka viss novedīs pie laba gala, jo vienmēr ir jāiet caur ērkšķiem. Nekas netiek pasniegts uz paplātes. Ir jācīnās!      Visa mana iedzīve ir divos koferos, somā un datorsomā. Es pat jūtos brīva! Savā ziņā jauki to ir apzināties, bet arī ne visai. Un tomēr, nav jau tā, ka es ko pamestu. Es neko nepametu, es tikai eju citādu ceļu līdz sevis iepazīšanai. Un piedzīvojumi ir tieši tas, kas man šobrīd vajadzīgs! (Te nu būtu labi apzināties, ka blakus arī vajadzīgi mani draugi un mīļums, bet šajā brīdī šis ceļš man ir jāiet vienai.)       Lai gan daļai no Jums te nav ne mazākās jausmas, kas notiek, es Jums visu paskaidrošu rīt/parīt, kad atkal piesēdīšos pie interneta. Kāds man jautāja, kāpēc es neko...

      Helllo! Dāvids un Rēzija. 2012.gada Ziemassvētki.      Tik sarežģīti to lietu sākt. Un tik sen nebija zīmēts. Gribējās paturēt rokā zīmuļus un uzzīmēt kādu bērneli . Un tā nu tas sanāca, atradu jauku bildi datorā. Pašlaik tādā visai nepabeigtā stadijā, bet nu kaut kā jāatsāk, jo zūd jau tas ķēriens. (Te nu es vienkārši ieraujos savā čokurā, jo, manuprāt, man nav nekāds "baigais ķēriens", tikai ķēpāšanās. )      Jā, un šobrīd ar atceros dejošanu. Šodien paviesojos pie Dainas. Ak, uzreiz tāda dīvaina sajūta, jo nu tās dejas pietrūkst. Pietrūkst to muļķību, tekstu un emociju izlādēšanu. Ko citu teikt - bija super !      Un tagad tikai gribās savākt visas bildes/video par šo un salikt kopā, kādā brīdī, kad man būs laiks. Šobrīd nevaru Jums solīt, ka katru mīļu dienu rakstīšu savas lielās prātulas, jo tiešām nezinu kā būs ar laikiem. Bet tas, ko es varu tagad paziņot, ir tas, ka es ļoti gaidu. Esmu stāvā sajūsmā, ...

     Cik nepierasti atkal apjaust. Nedēļa. Atkal viena nedēļa, bet, skatoties, protams, pēc pulksteņa laikiem, arī nedēļas vairs nav. Jā... Un šeit es ieturu pauzi.  Kaut kā nepierasti, bet tik grūti ir sacīt vārdus, jo sirds sažņaudzas. Nav jau daudz tādu, kuru man patiesi rūpētu, bet tos dažus, man tik ļoti žēl, ka ilgi neredzēšu. Bet kaut kā tā sava dzīve ir jāsaved kārtībā. Un patiesībā, viss ir tik labi! (Ja neņem vērā smago šķiršanos)