Ziemeļbriežu ielenkumā.
Laiks iet, nesaudzējot vietu, dabu, cilvēkus un prātus. Tas nesaudzē. Neko. Aiz viņa paliek tukšumi, nepabeigti, neiesākti un neizsapņoti sapņi, darbi un cerības. Mēs katrs ceram, ka kaut kas ar mums notiks. Cits cer, ka viņš sveiks un vesels atgriezīsies mājās, cits, ka laimēs loterijā, cits, ka izveseļosies, cits, ka viņš patiesi iemīlēsies un jutīsies mīlēts. Un šeit vairs nav svarīgi, cik Tev ir gadu, cik augstskolas esi pabeidzis, kur esi pabijis, ko redzējis un ko sapņojis, jo ja runa ir par mīlestību...nekam apkārtējam nav nozīmes.
Un ja jau šo to esam aizskāruši. Man ir daudz neizsapņotu sapņu, ai, cik daudz! Bet tagad, kas tāds spilgtākais - mans augstskolas diploms. Jā, es zinu, jā, es tiešām zinu. Arī es visu biju ieplānojusi mazliet citādāk. Es zināju, ka pēc vidusskolas kaut kur studēšu un es biju ar to tik ļoti "apsēsta" (ja tā to var nosaukt vai definēt), ka es nebiju iedziļinājusies tajā visā pietiekoši, kā arī biju pilnīgi apmulsusi un apjukusi tajā internetā. Daudzajās skolu mājaslapās neko nevarēja līdz galam saprast un atrast. Bet nu, nezinu kā viss galu galā bija iznācis, es biju RTU-Būvniecības fakultātē-Būvniecība (RBCBO) un biju 1. grupa. ~164 cilvēki (ka nesamuldos ar precīzu skaitli), un es biju vienu no viņiem. Pie kam, budžetā. Vai tiešām varētu teikt, ka esmu stulba? Kā nu sanāca, kā ne, bet es mācības pametu, jo solītais nebija tas, un galu galā Būvinženieris nebija mans lielākais aicinājums, lai gan īsti nebija tā, ka nepatika. Protams, bija lietas, kas sagādāja grūtības un neļāva gulēt kā dienā, tā naktī un lika pamatīgi pasvīst. Bet, rezultātā, es sapratu, ka DZĪVE IR VIENA, DRAUGS, TĀ IR JĀDZĪVO KĀ TU VĒLIES, DAROT TO, KO TU VĒLIES NEVIS TO, KO NO TEVIS SAGAIDA! Mana lielākā dzīves mācība, līdz šim!
Tiešām, visi bija likuši tādas cerības uz mani (Jāatzīst, ka es arī), bet nācās visiem vilties mani. Bet ziniet, kas ir trakāk par to? Vilties sevī. Tā sajūta, ka tu esi tik ļoti vīlies sevī. Ja kaut viens no Jums to ir sajutis, zināsiet, tas nav patīkami. Un es jau vienmēr esmu darījusi to, ko no manis sagaida, nekad neesmu varējusi cilvēku nodot un pievilt. Vienmēr darīju cik manos spēkos un spītējot apstākļu sakritībām. Tāpēc, darīt to, ko es vēlos, bija liels solis man, un man nācās pārkāpt sev pāri. Vairākkārt!
Bet runājot par visu pārējo, šobrīd man iet super-labi! Lai arī man tiešām likās, ka mūsu klase (A un B kopā) tiešām arī turēsies kopā, jo likās, ka mums tiešām ir spēcīga saikne visiem. Maldījos. Un laikam jau biju iedomājusies, ka arī es būšu ar viņiem. Maldījos vēlreiz. Tiešām, domāju, ka ne jau ar visiem, jau zināju uzreiz ar kuriem noteikti kontakti zudīs, bet nedomāju, ka arī ar tiem, par kuriem domājot pat nepieļāvu tādu domu. Maldījos jau trešoreiz! Bet ziniet, kas ir mazliet smieklīgi? Es maldījos vēl vienu reizi - jo tiem, kuriem, es uzskatīju, ka kaut ko nozīmēju, paliks ar mani, es vairs nekas neesmu. Maldi, maldi, vieni vienīgi maldi. Protams, satiekot visi mīļi un jauki runā, apvaicājās, pārrunā kas jauns, kas ne, bet intereses tajā visā nav nekādas.
Un es tomēr priecājos, ka kāds ir ar mani. Lai arī mēs bijām daudz, man palikušas četras labas draudzenes, kurām es varu zvanīt nakts vidū. Un tiešām, meitenes, kuras palīdzēs, un darīs visu kas vien viņu spēkos. Šādi cilvēki ir zelta vērti un es katram novēlu, lai viņam būtu vismaz viens tāds zelta cilvēks. Es lepni varu teikt, ka man tādu ir 5.
Šobrīd, kad acis palēnām krīt ciet, es ar prieku ieslīgšu savā ziemļbriežu plediņā, par kuru es joprojām jūsmoju! (Man vispār ir tāda kā plediņu mānija, man ļoti, ļoti patīk. Tāpēc man ir viegli atrast dāvanas - skaists plediņš, sveces, hehe)
Un es taču nedrīkstēju pirmajā ierakstā nepieminēt, ka Matīss ir visforšākais!
[3:09:35] Matīss.: uzraksti ka esmu visforšākais.
Bet nu gan, pie miera, mani tīģerēni. Svīt` drīms`s!
Un ja jau šo to esam aizskāruši. Man ir daudz neizsapņotu sapņu, ai, cik daudz! Bet tagad, kas tāds spilgtākais - mans augstskolas diploms. Jā, es zinu, jā, es tiešām zinu. Arī es visu biju ieplānojusi mazliet citādāk. Es zināju, ka pēc vidusskolas kaut kur studēšu un es biju ar to tik ļoti "apsēsta" (ja tā to var nosaukt vai definēt), ka es nebiju iedziļinājusies tajā visā pietiekoši, kā arī biju pilnīgi apmulsusi un apjukusi tajā internetā. Daudzajās skolu mājaslapās neko nevarēja līdz galam saprast un atrast. Bet nu, nezinu kā viss galu galā bija iznācis, es biju RTU-Būvniecības fakultātē-Būvniecība (RBCBO) un biju 1. grupa. ~164 cilvēki (ka nesamuldos ar precīzu skaitli), un es biju vienu no viņiem. Pie kam, budžetā. Vai tiešām varētu teikt, ka esmu stulba? Kā nu sanāca, kā ne, bet es mācības pametu, jo solītais nebija tas, un galu galā Būvinženieris nebija mans lielākais aicinājums, lai gan īsti nebija tā, ka nepatika. Protams, bija lietas, kas sagādāja grūtības un neļāva gulēt kā dienā, tā naktī un lika pamatīgi pasvīst. Bet, rezultātā, es sapratu, ka DZĪVE IR VIENA, DRAUGS, TĀ IR JĀDZĪVO KĀ TU VĒLIES, DAROT TO, KO TU VĒLIES NEVIS TO, KO NO TEVIS SAGAIDA! Mana lielākā dzīves mācība, līdz šim!
Tiešām, visi bija likuši tādas cerības uz mani (Jāatzīst, ka es arī), bet nācās visiem vilties mani. Bet ziniet, kas ir trakāk par to? Vilties sevī. Tā sajūta, ka tu esi tik ļoti vīlies sevī. Ja kaut viens no Jums to ir sajutis, zināsiet, tas nav patīkami. Un es jau vienmēr esmu darījusi to, ko no manis sagaida, nekad neesmu varējusi cilvēku nodot un pievilt. Vienmēr darīju cik manos spēkos un spītējot apstākļu sakritībām. Tāpēc, darīt to, ko es vēlos, bija liels solis man, un man nācās pārkāpt sev pāri. Vairākkārt!
Bet runājot par visu pārējo, šobrīd man iet super-labi! Lai arī man tiešām likās, ka mūsu klase (A un B kopā) tiešām arī turēsies kopā, jo likās, ka mums tiešām ir spēcīga saikne visiem. Maldījos. Un laikam jau biju iedomājusies, ka arī es būšu ar viņiem. Maldījos vēlreiz. Tiešām, domāju, ka ne jau ar visiem, jau zināju uzreiz ar kuriem noteikti kontakti zudīs, bet nedomāju, ka arī ar tiem, par kuriem domājot pat nepieļāvu tādu domu. Maldījos jau trešoreiz! Bet ziniet, kas ir mazliet smieklīgi? Es maldījos vēl vienu reizi - jo tiem, kuriem, es uzskatīju, ka kaut ko nozīmēju, paliks ar mani, es vairs nekas neesmu. Maldi, maldi, vieni vienīgi maldi. Protams, satiekot visi mīļi un jauki runā, apvaicājās, pārrunā kas jauns, kas ne, bet intereses tajā visā nav nekādas.
Un es tomēr priecājos, ka kāds ir ar mani. Lai arī mēs bijām daudz, man palikušas četras labas draudzenes, kurām es varu zvanīt nakts vidū. Un tiešām, meitenes, kuras palīdzēs, un darīs visu kas vien viņu spēkos. Šādi cilvēki ir zelta vērti un es katram novēlu, lai viņam būtu vismaz viens tāds zelta cilvēks. Es lepni varu teikt, ka man tādu ir 5.
Šobrīd, kad acis palēnām krīt ciet, es ar prieku ieslīgšu savā ziemļbriežu plediņā, par kuru es joprojām jūsmoju! (Man vispār ir tāda kā plediņu mānija, man ļoti, ļoti patīk. Tāpēc man ir viegli atrast dāvanas - skaists plediņš, sveces, hehe)
Un es taču nedrīkstēju pirmajā ierakstā nepieminēt, ka Matīss ir visforšākais!
[3:09:35] Matīss.: uzraksti ka esmu visforšākais.
Bet nu gan, pie miera, mani tīģerēni. Svīt` drīms`s!
Komentāri
Ierakstīt komentāru