Mēnesis miera. Ar mīļajiem.
Kā, lai to saudzīgi pasaka. Khmmm, es neilgojos pēc visa kas bijis. (Bet, kā vienmēr IR izņēmumi) Es jau ar Lāsmiņu (uci puci) runāju, ka nav jēgas dzīvot pagātnē. Redziet, mēs prātojām, kur palicis viss solītais, kopā turēšanās, pasākumi, atkalsatikšanās n stuff. Jo kādreiz - respektīvi vidusskolā, viss bija labi, viss notikās un bija tā nemitīgā kustība, bet laiks neskrēja, pa lielam. Tagad, katrs esam savā Latvijas malā, savā vietiņā, citā solā un mums blakus nesēž jau gadu gadiem iepazītie klasesbiedri, šīs sejas ir nomainītas pret pilnīgiem svešiniekiem, kuru iepazīšana ir tikai sākumā. Bet runājot par atmiņām. Tik daudz kā bija piedzīvots, kas izdevies tik labi, ka gribētos to atkārtot un atkārtot. Dažādas dzimšanas dienas, Ziemassvētki, balles, Skolotāju diena 2012, Āboltalkas, pēdējais zvans, izlaidums, Jāņi.... un tik daudz un daudz vēl.
Tas mums liek tā kā iegrimt atmiņās, atcerēties smaidus, smieklus un dažādus teicienus, negaidītus notikumus, "stieņus" un citas amizantas situācijas. Un nav jau ko dzīvot pagātnē! Vai ziniet kāpēc? Katrs no mums uz vidusskolā pavadīto laiku skatās citādākām acīm, citam tas bija labākais laiks, citam sliktākais. Un ir patīkami to visu atsaukt atmiņā, līdz robežai, kad tu tajā nedzīvo vai necenties visu par varu varītēm atgriezt. Jo iedomājies.... Tu es vecs/a, seju klāj grumbas, bet mati jau pārkrāsojušies sirmi. Un tev riņķī skraida mazbērni (es ceru, ka neviens netaisās palikt pilnībā bez bērniem un mazbērniem), un tad tu vari atvērt albumu vai kādu pierakstu kladi un stāstīt, cik aizraujoši tev gājis, kādus nedarbus darījis un kā svinējis dzīvi. Un būtu taču muļķīgi, ja viss,ko tu varētu pastāstīt būtu pamatskola un vidusskola! Vai ne?
Tas tā, man kaut kā gribējās to pateikt. Patiesībā es arī tagad dzīvoju pēc šāda principa. Ņemt no dzīves cik vien iespējams, lai ar lepnumu bērniem un mazbērniem varētu stāstīt, kur esmu bijusi, ko darījusi, un kā man gājis, nevis tikai klāstīt gudras domas "izbaudi dzīvi blā blā", bet pati to nebūtu darījusi. Tas kaut kā nešķiet pareizi.
Ziemassvētki arī jau pagājuši. Un lai arī man šīs sajūtas īsti nav, jo Dānijā trīs nedēļas tādā dzīvoju, es jūtos mierpilna. Ik vakaru es ietinos ziemeļbriežu plediņā, ko man sarūpēja tante ar ģimeni, un jūtos tik labi. Es vispār jūtos labi!
Paldies, ka lasīji, lai arī pašai dažkārt nav ne jausmas, ko sākumā gribēju jums pavēstīt. Thank you! Bučas!
Tas mums liek tā kā iegrimt atmiņās, atcerēties smaidus, smieklus un dažādus teicienus, negaidītus notikumus, "stieņus" un citas amizantas situācijas. Un nav jau ko dzīvot pagātnē! Vai ziniet kāpēc? Katrs no mums uz vidusskolā pavadīto laiku skatās citādākām acīm, citam tas bija labākais laiks, citam sliktākais. Un ir patīkami to visu atsaukt atmiņā, līdz robežai, kad tu tajā nedzīvo vai necenties visu par varu varītēm atgriezt. Jo iedomājies.... Tu es vecs/a, seju klāj grumbas, bet mati jau pārkrāsojušies sirmi. Un tev riņķī skraida mazbērni (es ceru, ka neviens netaisās palikt pilnībā bez bērniem un mazbērniem), un tad tu vari atvērt albumu vai kādu pierakstu kladi un stāstīt, cik aizraujoši tev gājis, kādus nedarbus darījis un kā svinējis dzīvi. Un būtu taču muļķīgi, ja viss,ko tu varētu pastāstīt būtu pamatskola un vidusskola! Vai ne?
Tas tā, man kaut kā gribējās to pateikt. Patiesībā es arī tagad dzīvoju pēc šāda principa. Ņemt no dzīves cik vien iespējams, lai ar lepnumu bērniem un mazbērniem varētu stāstīt, kur esmu bijusi, ko darījusi, un kā man gājis, nevis tikai klāstīt gudras domas "izbaudi dzīvi blā blā", bet pati to nebūtu darījusi. Tas kaut kā nešķiet pareizi.
Ziemassvētki arī jau pagājuši. Un lai arī man šīs sajūtas īsti nav, jo Dānijā trīs nedēļas tādā dzīvoju, es jūtos mierpilna. Ik vakaru es ietinos ziemeļbriežu plediņā, ko man sarūpēja tante ar ģimeni, un jūtos tik labi. Es vispār jūtos labi!
Paldies, ka lasīji, lai arī pašai dažkārt nav ne jausmas, ko sākumā gribēju jums pavēstīt. Thank you! Bučas!
Komentāri
Ierakstīt komentāru