Jūs neticēsiet!

     Es arī ne.

     Sveiki. Čau. Labvakar. Labdien. Labrīt. Chaos. Čivas Rivas un pupas bira. Laiks atkal skrien nemanot! Neticēsiet! Bet tiešām. Un es nespēju joprojām attapties! Laiks skrien, jo notiek visa kā, vai vienkārši dienām ejot tajās minūtes kļūst mazāk, stundu mazāk un galu galā - mazāk es.

     Vakar atkal bija svarīga diena. Jā, pie ORTO (ortodonta) eju reizi mēnesī, izņēmuma gadījumos, pēc 5  vai retāk - 6 nedēļām. (Ierasti ir 4). 09.03.2016. ir atkal nozīmīgs datums, jo nu varu teikt, ka man ir pilna mute brekešu! Jā, nav visai glaimojoši, Jūs domāsiet, BET man tas bija tik svarīgi! Šo mirkli es gaidīju ilgi. Ilgi jo ilgi iepriekš, un ilgi jo ilgi kopš brīža, kad man uzlika pirmās breketes, kas bija 20.12.2014.  Neticēsiet! ir pagājis gandrīz 1.5 gads! Jau! UN es ceru un ticu, ka jau 2017 gadu es iesākšu brekešu brīva! Jāturpina tikai apmeklēt kā līdz šim. Protams, tas prasa naudu, mūsdienās, naudu prasa viss. Bet ja ne iesākšu 2017, tad pabeigšu nu noteikti bez breketēm.  ("retainer" jau vairs neks palicis. Un tas tikai drošības labas.) -  piebilde tiem, kuri īsti nesaprot tā jēgu. Zobiem ir atmiņa, manā gadījumā 20 gadi. Un šajā laikā, kamēr man ir breketes,  zobi kustās un pārvietojas, saknēm nākas iesakņoties no jauna - jaunajās vietās - taisniem un skaistiem. Un šajā laikā zobus balsta tā drāts, kas savieno visus zobus un uz zobu saknēm netiek likts pārāk daudz spiediena, tāpēc zobi visai vaļīgi turas smaganās. (nepārspīlējot. Tie vienkārši kustas, nav jau tā, ka tie tur kā pludiņš.) Un brīdī, kad tiek noņemtas breketes, zobi atkal pilnībā balstās uz saknēm smaganās. Tā kā zobiem darbojas atmiņa, tie palēnām sāk iet savu ceļu atpakaļ uz vietu, kur tie pavadīja manus 20 gadus, un šajā brīdī talkā nāk retainers, kas palīdz noturēt visu vietā (jaunajā, taisnajā un skaistajā). un tas ir jālieto līdz brīdim, kad zobi no jauna ir pilnībā iesakņojušies un vairs nav kustību draudi, tie, kas nozīmētu, ka zobi atkal griežas.

     Tādas nu man tās lietas.

Kas vēl ir aktuāli.... Padomāsim. Bezdarbnieks. Skola. Apčakarēšana. Un visam pa vidu es un mīļais. Jā, Neticamas lietas notiekas. Atzīšos - aizgāju no darba picērijā, jo aktīvi meklēju sev darba vietu bērnudārzā, un nepārtraukti dodos uz intervijām, tikšanām, un vispār kopumā - raktu, meklēju vakances. Izvērtēju kā savas tā vakances iespējas, plusus un mīnusus. Plus, šajā brīdī man arī neder jebkura katra vakance. Man ir visai nepateicīgs skolas grafiks, kas ļoti ierobežo manas darba iespējas un ne visas iestādes ir tik super-pretimnākošas, ja ir iespēja dabūt "pilnu paku". Šādos gadījumos, neviens nevēlas krāmēties ar pusslodzi un piedevām studenti, kura nosaka savu grafiku (visiem zināms, ka vadītājiem patīk noteikt un būt kā augstākstāvošiem, nevis darbinieks kurš skaļi paudīs - "varu, nevaru. punkts.")

      Skaļi neeju un nebļauju, jo saprotu arī otru pusi, tāpēc turpinu es meklēt. Cītīgi meklēju un iespējams esmu atradusi. Bet nevēlos sacerēties pārāk daudz, jo šādi jau vīlos.... pāris reizes. Pie kam! NETICĒSIET! (ha, ha, man tiešām patīk kaitināt un izaicināt ar vārdiem!) Kā mani apčakarēja. To nu es droši varu apgalvot. Ko tādu piedzīvoju! Norunāta tikšanās un "izmēģinājuma diena" ar atvērto vērtēšanas nodarbību. (īsāk sakot - tu atnāc, pavadi dienu, vadi nodarbību, tevi vērtē - deri vai nē, paziņo vēlāk). Noteiktais dienas laiks: 8:30-16:00. Pēc pirmajām 5 minūtēm raudot gribēju skriet prom. Un ticiet vai nē - bet savas emocijas esmu iemācījusies apvaldīt, un publiski vairs neesmu tik emocionāla, kā mēdzu būt skolas/vidusskolas laikā. Pēc vēl neilga laiciņa es ziņoju Matīsam: "Ja man ir jāizvēlas strādāt šeit vai būt par bezdarbnieku. Es labāk esmu bezdarbnieks!" Biju šokēta līdz kaulam. Dienu tomēr novilku, kas izvērtēs vēl šokējošāka un briesmīgāka. Morāle - neticiet vadītājiem uz vārda, vadītāji ir labi oratori un kā man dažkārt paslīd vārds "skaisti dvēselē dirsēji". 

       Tas notika jau pirms nedēļas, bet es joprojām iekšēji netieku pāri šim šokam. Visa esošā situācija mani tā šokēja, ka es tiešām nespēju vēl tam tikt emocionāli pāri. Jā, iespējams daži no Jums nodomās, ka kas tad tur tāds bija, gan jau nekas traks. Bet man kā ar zināšanām pedagoģijā, bērna fizioloģijā un vispār esot bērna attīstībā, vajadzībās, vēlmēs iekšā ar visu galvu, līdz potītēm, tas šokēja ļoti, jo lai cik skaisti man tika stāstīts (Intervijas laikā es pat sāku apšaubīt savu esošo zināšanu līmeni par to, vai es JAU esmu tik zinoša un varoša, lai varētu šeit strādāt, vai man tomēr vēl mazliet jāpaaugas, lai varētu nodoties šai vietai.). Un tad atrodoties realitātē - es sapratu, ka dažiem no tiem vajadzētu pašiem paaugties. 

      Nesaku, ka esmu labāka, sliktāka. Bet notiekošais bija pretrunā ar visu teikto, un vispār pretrunā ar bērna fizioloģijas iespējām. Dziļāk detaļās vairs neslīgšu, jo domājams, ka no manas vāvuļošanas tāpat ir skaidrs, ka esmu manāmi šokēta un netieku tam pāri.

      

       Par pārējo dzīvē nevaru sūdzēties. Dzīvot ir kur, gulēt ir kur, ēst ir ko, mīļotais ir blakus, ģimene man ir fantastiska. Veselība arī turās, un cenšos to turēt visiem spēkiem. Nav par ko sūdzēties, mīļie!

Dažkārt patīk man pasūdzēties par visu, par sāpēm mutē, breketēm, par sliktajiem laika apstākļiem, par skolu, par biedriem/nebiedriem un satiktajiem/redzētajiem cilvēkiem uz ielas.

      Bet pāri visam. Es smaidu. Es esmu laimīga. Ar Mīļoto blakus. Neticēsiet! (he, he, he, atkal!) Jau 4 gadus!

     Un tagad - Adio Amigos. Turi buru! Atā! Ar labvakar! Chaos! Auf Wiedersehen!