Nepacietbības mākta.
Sveiki, mani mazie kaķēni!
Protams, gribējās visu rakstīt vienā reizē un tā - ar visu uzreiz. Bet vēl mazliet jāpaciešas. Cik dažkārt grūti sevi piespiest. Piespiest aizvērt muti. Un cik dažkārt ir grūti piespiest sevi runāt. Es joprojām maldos starp pāris pasaulēm un starp sevis meklējumiem. Tiklīdz liekas, ka esmu sev rokās, še, tev! Paslīdu garam.
Šobrīd ļoti cītīgi sekoju līdzi lietām, kas dzīvē notiek. Nespēju izprast - tīri zinātkārības pēc, vai tādēļ, lai meklētu kādas saistības visā.
Ļoti atkal gribās būt mājās. Iekārtot to savu vietu, ko tiešām saukt par SAVU. Mana. Un tikai mana. Zinu, ka jau esmu to minējusi simtiem reižu, bet es joprojām nevaru atrast to vietu, kur būt, kur justies piederīgai un būt pašai. Nē, nav jau tā, ka es kaut ko no sevis tēloju, bet nekur nav tā vieta, kur tu netraucēti varētu ļauties emocijām. Visu šo laiku es turu visu sevī, jo es nedrīkstu salūzt. Nevienā mirklī. Lai gan, jāsaka, ka vakar emocijas ņēma virsroku, un tik vien kā izskriešana laukā nelīdz. Cik tomēr svarīgi ir būs savai vietai. Tai īpašai vietai.
Pārsvarā nekā jauna nav. Laikam. Protams, katru dienu viss mainās un nekas jau uz vietas nestāv, bet tiešām būtiska lieta, kas virzās uz priekšu ir viena. Nē, tomēr divas! Pirmā - skola un mācības. Uj, kā tās iet uz priekšu. Drīzāk - skrien! Un patiesi jauki, ka tā! Cenšos cik nu varu, jeb drīzāk, cik sevi varu piespiest tajā brīdī, bet pārāk lielas spiešanas. Pa lielam problēmas nekas nesagādā, tikai ir aizķeršanās ar grāmatu lasīšanu un grupu darbiem. Un tam visam ir pamatojums!
Ar grāmatām, jo... man ir ļoti grūti lasīt vecās grāmatas, Precīzāk lapu tekstūra, tā veco lapu sajūta man tik ļoti nepatīk, man iet caur kauliem, un fuj, fuj, fuj! Pie kam, lielākā daļa, kas līdz šim ir bijis jālasa, vai jāieskatās, ir bijis tieši šādā formātā. tāpēc arī nevedas tā lasīšana. Otrs mīnuss man - man ir grūti lasīt tādā īsti zinātniskā/vēsturiskā/sarežģītā valodā rakstīto. Piemēram, par Komenski, vai to pašu ""Pedagoģiskā doma Latvijā līdz 1890 gadam". Man vienkārši ir grūti uztvert šo informāciju! Daudz par daudz! Error!
Droši vien jautāsiet, kā var būt problēmas/aizķeršanās ar grupu darbiem? I'm gonna tell ya! vienmēr, VIENMĒR ir kāds idiots (labākajā gadījumā vēl viens!), kas pilnībā atteiksies piedalīties, jo redz, ir taču arī citur darbi, ir darbs, ir mājās daudz jādara, ir bērns, un blā blā! JŪS NEESAT VIENĪGIE! Lielākā daļa no studentiem paralēli strādā! Ļoti daudziem arī ir bērnu, kas jāvāc, jābaro un jāaudzina! VISIEM MĀJĀS IR MĀJAS DARBI. VISIEM IR CITI PRIEKŠMETI. AR KO, ELLĒ RATĀ, TU, ĪPAŠAIS, ESI ĪPAŠS?! Es tev pateikšu - NE-AR-KO!!!! Kā jau Tu noteikti juti, es par šo tematu mēdzu uzvilkties! Jā, tāpēc, ka MAN un vēl vienai meitenei PĒDĒJĀ naktī (laiks bija 2 nedēļas) bija jāliek kopā referāts un jūsu teksti, kas tika atsūtīti pēdējā brīdī, un MAN BIJA JĀLABO REFERĀTS 5 STUNDAS, jo redz latviski jau nemākam runāt, kur nu vēl rakstīt, vai vēl labāk lasīt! Protams, Latvija ir bijusi Krievijas sastāvā, bet TAS BIJA SEN! Mēs tagad esam BRĪVA VALSTS un valsts valoda ir LATVIEŠU VALODA! Tāpēc, ja te dzīvo - iemācies runāt!
Arī šo manu nostāju zina visi, bet drošības labad, gribēju atgādināt. tas vilciens ir aizgājis, kad Latvijā bija jārunā krieviski. Un es zinu, ka dzīve man par šo noteikti liks maksāt kādā veidā, bet es nerunāšu krieviski savā valstī! Mani vecāku vecāki un viņu vecāku vecāki ir dārgi par to maksājuši, ar savām dzīvībām, lai iegūtu šo neatkarīgo valsti. Es to tāpat vien nenodošu! Tā ir necieņa! Necieņa pret visiem kritušajiem, kas cīnījās, lai mums būtu brīva valsts, sava valsts un sava valoda! Padomā par to!
Jā, turpinot par grupu darbiem, es tos vienkārši ienīstu. Tie nenes nekādu labumu! Viestiešākājā nozīmē! Tie neko nedod! Nav tā, ka visi grupas biedri uzzina ko jaunu, cītīgi visi strādā un laimīgi visi noprezentē un visi ir ieguvēji! Muļķības! Tāpat darbu izdarīs viens, divi, maksimums trīs, cilvēki no grupas un pārējie tikai tizli smaidīs un tēlos, ka arī piedalījušies šajā visnotaļ bezjēdzīgajā darbā.
Un, protams, protams (!), skolā KATRĀ priekšmetā, katrs pasniedzējs taisa grupu darbus, tikai! Visur! Es šajā brīdī jūtos kā nelaimīgākais cilvēks pasaulē, jo man atkal nākas tikties ar cilvēkiem, kuriem neinteresē vispār tas, ko mācamies, un mani tas tā kaitina! Grupu darbi nav produktīvi, nu kāpēc to vajag!?
Domājams, ar to arī šovakar beigšu! Paldies, ka lasīji, neuztveram personiski, varbūt.
Iešu relaksēties un skatīties Ekstarsensus, un likties uz auss. Beidzot šī diena ir galā.
Čavas! Mjau!
Protams, gribējās visu rakstīt vienā reizē un tā - ar visu uzreiz. Bet vēl mazliet jāpaciešas. Cik dažkārt grūti sevi piespiest. Piespiest aizvērt muti. Un cik dažkārt ir grūti piespiest sevi runāt. Es joprojām maldos starp pāris pasaulēm un starp sevis meklējumiem. Tiklīdz liekas, ka esmu sev rokās, še, tev! Paslīdu garam.
Šobrīd ļoti cītīgi sekoju līdzi lietām, kas dzīvē notiek. Nespēju izprast - tīri zinātkārības pēc, vai tādēļ, lai meklētu kādas saistības visā.
Ļoti atkal gribās būt mājās. Iekārtot to savu vietu, ko tiešām saukt par SAVU. Mana. Un tikai mana. Zinu, ka jau esmu to minējusi simtiem reižu, bet es joprojām nevaru atrast to vietu, kur būt, kur justies piederīgai un būt pašai. Nē, nav jau tā, ka es kaut ko no sevis tēloju, bet nekur nav tā vieta, kur tu netraucēti varētu ļauties emocijām. Visu šo laiku es turu visu sevī, jo es nedrīkstu salūzt. Nevienā mirklī. Lai gan, jāsaka, ka vakar emocijas ņēma virsroku, un tik vien kā izskriešana laukā nelīdz. Cik tomēr svarīgi ir būs savai vietai. Tai īpašai vietai.
Pārsvarā nekā jauna nav. Laikam. Protams, katru dienu viss mainās un nekas jau uz vietas nestāv, bet tiešām būtiska lieta, kas virzās uz priekšu ir viena. Nē, tomēr divas! Pirmā - skola un mācības. Uj, kā tās iet uz priekšu. Drīzāk - skrien! Un patiesi jauki, ka tā! Cenšos cik nu varu, jeb drīzāk, cik sevi varu piespiest tajā brīdī, bet pārāk lielas spiešanas. Pa lielam problēmas nekas nesagādā, tikai ir aizķeršanās ar grāmatu lasīšanu un grupu darbiem. Un tam visam ir pamatojums!
Ar grāmatām, jo... man ir ļoti grūti lasīt vecās grāmatas, Precīzāk lapu tekstūra, tā veco lapu sajūta man tik ļoti nepatīk, man iet caur kauliem, un fuj, fuj, fuj! Pie kam, lielākā daļa, kas līdz šim ir bijis jālasa, vai jāieskatās, ir bijis tieši šādā formātā. tāpēc arī nevedas tā lasīšana. Otrs mīnuss man - man ir grūti lasīt tādā īsti zinātniskā/vēsturiskā/sarežģītā valodā rakstīto. Piemēram, par Komenski, vai to pašu ""Pedagoģiskā doma Latvijā līdz 1890 gadam". Man vienkārši ir grūti uztvert šo informāciju! Daudz par daudz! Error!
Droši vien jautāsiet, kā var būt problēmas/aizķeršanās ar grupu darbiem? I'm gonna tell ya! vienmēr, VIENMĒR ir kāds idiots (labākajā gadījumā vēl viens!), kas pilnībā atteiksies piedalīties, jo redz, ir taču arī citur darbi, ir darbs, ir mājās daudz jādara, ir bērns, un blā blā! JŪS NEESAT VIENĪGIE! Lielākā daļa no studentiem paralēli strādā! Ļoti daudziem arī ir bērnu, kas jāvāc, jābaro un jāaudzina! VISIEM MĀJĀS IR MĀJAS DARBI. VISIEM IR CITI PRIEKŠMETI. AR KO, ELLĒ RATĀ, TU, ĪPAŠAIS, ESI ĪPAŠS?! Es tev pateikšu - NE-AR-KO!!!! Kā jau Tu noteikti juti, es par šo tematu mēdzu uzvilkties! Jā, tāpēc, ka MAN un vēl vienai meitenei PĒDĒJĀ naktī (laiks bija 2 nedēļas) bija jāliek kopā referāts un jūsu teksti, kas tika atsūtīti pēdējā brīdī, un MAN BIJA JĀLABO REFERĀTS 5 STUNDAS, jo redz latviski jau nemākam runāt, kur nu vēl rakstīt, vai vēl labāk lasīt! Protams, Latvija ir bijusi Krievijas sastāvā, bet TAS BIJA SEN! Mēs tagad esam BRĪVA VALSTS un valsts valoda ir LATVIEŠU VALODA! Tāpēc, ja te dzīvo - iemācies runāt!
Arī šo manu nostāju zina visi, bet drošības labad, gribēju atgādināt. tas vilciens ir aizgājis, kad Latvijā bija jārunā krieviski. Un es zinu, ka dzīve man par šo noteikti liks maksāt kādā veidā, bet es nerunāšu krieviski savā valstī! Mani vecāku vecāki un viņu vecāku vecāki ir dārgi par to maksājuši, ar savām dzīvībām, lai iegūtu šo neatkarīgo valsti. Es to tāpat vien nenodošu! Tā ir necieņa! Necieņa pret visiem kritušajiem, kas cīnījās, lai mums būtu brīva valsts, sava valsts un sava valoda! Padomā par to!
Jā, turpinot par grupu darbiem, es tos vienkārši ienīstu. Tie nenes nekādu labumu! Viestiešākājā nozīmē! Tie neko nedod! Nav tā, ka visi grupas biedri uzzina ko jaunu, cītīgi visi strādā un laimīgi visi noprezentē un visi ir ieguvēji! Muļķības! Tāpat darbu izdarīs viens, divi, maksimums trīs, cilvēki no grupas un pārējie tikai tizli smaidīs un tēlos, ka arī piedalījušies šajā visnotaļ bezjēdzīgajā darbā.
Un, protams, protams (!), skolā KATRĀ priekšmetā, katrs pasniedzējs taisa grupu darbus, tikai! Visur! Es šajā brīdī jūtos kā nelaimīgākais cilvēks pasaulē, jo man atkal nākas tikties ar cilvēkiem, kuriem neinteresē vispār tas, ko mācamies, un mani tas tā kaitina! Grupu darbi nav produktīvi, nu kāpēc to vajag!?
Domājams, ar to arī šovakar beigšu! Paldies, ka lasīji, neuztveram personiski, varbūt.
Iešu relaksēties un skatīties Ekstarsensus, un likties uz auss. Beidzot šī diena ir galā.
Čavas! Mjau!
Komentāri
Ierakstīt komentāru