Mākoņu maliņas.
Kas to vairs atceras, kad šeit tiešām publicēju kaut vienu tekstu. Iesākto rakstu pilnas saujas, bet nevienu nespēju pabeigt. Laika trūkums? Negribēšana? Vārdu trūkums! Ir brīži, kad tu tik izmisīgi centies ko sacīt, bet tā vietā sanāk "čiks". Nekā. Tukšums. Klusums.
Laiciņš pagājis krietns, bet jāatzīst, ka tiklīdz es nonāku atpakaļ šajā pasaulē, mana pasaule sabrūkt. Iemeslu tam varētu būt simtiem, bet, domājams, Jums tas tāpat neinteresētu un nebūtu arī vajadzības zināt.
Un es atkal esmu sākusi domāt un apdomāt itin visu! Un beidzot, beidzot!, tam ir labas sekas un labs nodoms.
Šis nu nebūs tas labais mērķis un nodoms, bet dalīties gribu. Sanāca pirmo reizi apmeklēt "Četrus Baltus Kreklus" ("ČBK") un nevarētu jau pa lielam sūdzēties. Laikam. Sāksim ar kompāniju. Lai arī nebija mana vecuma, nedz tuvu, nedz tālu tie 10 gadi. BET ne tur tas stāsts. Trīs dāmas bijām. Lai arī pirmo reizi pasāku ko tādu, nebija ne nožēlas, ne lielu prieku. Pieredze. Turp devāmies bez pavadoņiem un mērķis bija tikai izdejoties un izsmieties. Un tas galvenais novērojums, kas mani pārsteidza - cilvēki Rīgā nemāk dejot. Puiši nezin kā meitenei roku turēt, kur likt otru, kā vadīt. Un viņi vispār pat valsi nemāk dejot. Kratīšanās. tas ir viss, ko viņi pieprot.
Man jau tā ir skumji, ka šogad Dundagā nav nevienas zaļumballes, tik ļoti iemīļotās. Bet, kad es saskāros ar šo "dejošanu" (sinonīms vārdiem - kratīšanās, dibenu gorīšana, stieņa deju iestudējums pret puisi, elektrības triecienu rezultāta raustīšanās, u.c.) man arvien vairāk gribējās īstenas latviešu dziesmas un balli dabā. Vakars jau, pēc nosaukuma, bija "Latviešu mūzikas vakars" vai kas līdzīgs, bet pa vidam tika uzgriezta angļu un krievu dziesmas. Un arī ne latviešu mūziķu izpildījumā. Ja nu kāds vēlējās dziesmas attaisnot. NElatviešu izpildītāji. Punkts.Tāds nu bija mans sāpīgais secinājums.
Tā paša vakara secinājums - izskatās, ka "dejot" iet tikai tie, kuri cenšas kādu pēcāk ievilkt gultā. Jo pēc jautājuma, vai esi vietējais seko: "Vai tev ir draugs?". Dažu uzbāšanos neattur arī tas, lai arī acis sāk šaudīties apkārtējā publikā, meklēdams, gaidīdams, kad nu kāds uzbruks. Bet pieliekot pie vietas, tie nespēj ne dejot, nekā. Kā pieliec pie vietas, tie sāk trīcēt, tā it kā viņiem uzglūnētu izsalcis vilks, kas jau ir ieņēmis uzbrukuma startu. Drausmīgi, ko citu sacīt. Jo viņi pat nespēj pieņemt faktu, ka meitene ir atnākusi tikai dejot, nevis meklēt sev seksa partneri vienam vakaram.
Un tikai sakiet, ka tas nav nožēlojami. Ilgi nevarēju atrast vārdu kā to raksturot.
Ir pagājis neilgs laiciņš, kopš jau esmu atgriezusies Latvijā, bet man tik ļoti pietrūkt visa tā, kas bija tur. Daba, cilvēki, mana ģimene, mīlestība, laipnība un es. Mani mazie ķipari jau ir paaugušies un katru dienu liek lielus soļus dzīvē. Lai arī šogad es vairs viņus neredzēšu, sazinos visai bieži. Arī jauna auklīte ir atrasta, un drīz jau laiks, kad tā pie viņiem ieradīsies, mazāk kā 2 mēneši.
Man tur bija tik labi, ka es nespēju. Es vienkārši nevaru. Kad esi sevī atradis to paradīzi un mieru, sevis iepazīšanu un visu, kas tai seko, tu to tik vienkārši vairs negribi atlaist. Es zinu, ka nākamgad būs jābrauc apciemot, bet tomēr, tas liekas tik tālu un neaizsniedzami.
Uz galda pēdējo dienu kopbilde, un drīz jau pastā ieripos arī citas. Laimīgi, skaisti un patiesi. Man gribas tur atgriezties. Tā pavisam vienkārši. Tas viss tā ir nācis man par labu, ka gribas vēl. Vēl un vēl. Iepazīt sevi, pasauli.
Protams, manā prātā viss ir vienkārši un ideāli. Bez liekām raizēm, viss ir iespējams un bez iespējām atteikt. Saka, ka pasapņot ir veselīgi, un pie sapņiem jāturās. Bet.... Varbūt arī. Lai arī šajā brīdī esmu lielas izvēles priekšā par to, kādu svešvalodu mācīties LU, angļu vai vācu. Jo es vēlos abas. Angļu, lai turpinātu to pilnveidot, bet vācu, lai neaizmirstu jau to, ko zinu, iemācītos pilnībā un.... īstenotu sapni. Zinu, ka ar angļu valodu ietu vieglāk. Pamati (nosacīti) man jau ir, un esmu drošāka tās lietošanā, jo joprojām arī nespēju atiet no tās. (Pusgads dara savu) Ar vācu valodu būtu sarežģīti, jo cik dzirdēju, skolotāji mētājas, un nemāca sistemātiski, un daudzi saka, ka vieglāk uzreiz pašmācības ceļā. Smagi.
Lai arī es pusgadu biju kopā tikai ar sevi (neskaitot manus mājas biedrus un ģimeni), viena šajā valstī, no sev tuvajiem, tas bija ilgs laiks sevis iepazīšanai un attīstībai, BET ne pietiekams. Es joprojām nespēju rast atbildi par to, kas es esmu, un ko es daru. Lai arī esmu sapratusi, kas man dzīvē ir jādara, visam vienmēr vidū jaucas visi iespējamie šķēršļi. Tāda nu ir tā dzīve.
Šajā laikā, kopš vidusskolas absolvēšanas, ir atsijājušies patiesi draugi un cilvēki, kas ar tevi paliks kopā, lai arī kas notiktu, lai kāds tu arī būtu. Jo tagad jau ir tas laiks, kad tu patiesībā esi tas, kas esi. Tagad tu esi tas, kas esi. Tu esi Tu. Tikai tagad. Tagad.
Biedējoši.
Šobrīd meklēju vietu, kur piebliezt to savu dibenu un kārtot pasauli pa savam. Lai arī tagad, kā vienmēr, nebija noticis un izvērties, kā gribējās un varbūt kā vajadzēja būt. Nesūdzos. Zem tilta jādzīvo nebūs un spainītī jānokārtojas arī nebūs. Un tomēr, blakus mīļotais. Blakus cilvēki, kuriem tu nozīmē tik daudz, ka pašai bail metas.
Cilvēki, lai arī izplānojušu tavu dzīvi, par tevi rūpējas kā vien māk. Bet es uzņemot šo konsultanta lomu un kādu spiežu pie zemes. Spiežam uz jūtām, ja? Ziniet, tā nevajag! Tas tāpat nenovedīs pie lietām, kur gribētos, tāpat nebūs kā kādreiz, vai kā bija. NEBŪS. Parādīsies tikai tas, kurš var kuru pieveikt, kurš padosies un kurš zemosies. NEZEMOJIES! Ne jau cilvēku priekšā! Dzīve tev liks gana zemoties savas dzīvības priekšā, nevajag to darīt, kur bez tā var iztikt. Viss ir jālaiž vaļā.
Pagātne, tagadne. Iespējams, nākotne. Atlaid. Atraisi tvērienu un palaid. Visu, kas nemuks, paliks arī ja neturēsi. Vienīgais, ko dzīvē vajag cieši turēt, ir savu sirdi, skaidru prātu un zemi zem kājām. Dzīvību un prieku acīs. Patiesumu un mīlestību. Pārējo neturi. Viss nāks un ies ar savu mācību. Sodu, prieku, veiksmi vai nožēlu, sāpēm. Bet tas viss veido Tevi tādu, lai tu vēlāk, nākotnē, spētu pārvarēt un izturēt to visu, kas Tevi tur sagaida.
Dažkārt man pašai sev ir jāatgādina, kāpēc es rīkojos tieši tā. Kāpēc es ik rītu ceļos, kāpēc es atveru acis un kāpēc es vispār elpoju. Domājams, katram no Jums kaut vienu reizi dzīvē ir bijis tāds lūzuma punkts, kad šķiet, ka nekad vairs neredzēsi sauli, smaidu savā sejā. Kad liekas, ka no rīta nepiecelsies, vai tā, ka tik ļoti to gribējies. Neatvērt acis, neelpot, necelties. Palikt turpat, nekustīgam, mirstīgam.
Šādos brīžos sev ir jāatgādina, ka, ja tev būtu lemts tā palikt, tas notiktu. Ja tev būtu lemts tieši tajā brīdī aiziet, tad tas tā būtu noticis. Sveikā ticis ar izbīli vai mazu sirdstrieku, bet tu paliki. Zem kājām smagi nobrāzts asfalts. Melnas līnijas. Dzīvība. Skaņa. Elpa.
Ja tā būtu lemts, virve pārtrūktu. Tu turpinātu krist, bet nevis noturētu. Plīstu visi striķi.
Ja tā būtu lemts, aiz rokas neparautu. Kad tu apjaut to, cik tuvu patiesībā esi bijis taj` pēdējai elpai, kad redzi gaismu tuneļa galā, kad tver pēc elpas un panika.
Ja tā būtu lemts, būtu noticis! Un nebija. Tāpēc vien ir vērts celties un doties uz priekšu! Kaut vai tāpēc, ka esi vēl dzīvs.
Un es atkal jūtos kā mazs bērns. Ar pārlieku lieliem plāniem un dzīves nejēdzību par to. Un bezgala iemīlējusies.
Tā kā šobrīd es nespēju pabeigt nevienu savu domu līdz galam, es to vienkārši tā arī atstāju. Tā tas ir bijis, un būs. Un necenšos sevi piespiest lietām, kuras negribu. Ja nevajag un negribu - nav ko sevi spiest. Tā jau nākas sevi piespiest citās lietās gana daudz.
Ir jādzīvo vieglāk! Un ir vieglāk, ja par visu neraizējas. Tiešām. Un ja to Jums saku es, tad ir vērts vismaz ieklausīties. Jo es neesmu no tiem, kuri prot neuztraukties, nedomāt vai neraizēties.
Adios! Turiet buru, un dzīvojiet ar prieku!
Laiciņš pagājis krietns, bet jāatzīst, ka tiklīdz es nonāku atpakaļ šajā pasaulē, mana pasaule sabrūkt. Iemeslu tam varētu būt simtiem, bet, domājams, Jums tas tāpat neinteresētu un nebūtu arī vajadzības zināt.
Un es atkal esmu sākusi domāt un apdomāt itin visu! Un beidzot, beidzot!, tam ir labas sekas un labs nodoms.
Šis nu nebūs tas labais mērķis un nodoms, bet dalīties gribu. Sanāca pirmo reizi apmeklēt "Četrus Baltus Kreklus" ("ČBK") un nevarētu jau pa lielam sūdzēties. Laikam. Sāksim ar kompāniju. Lai arī nebija mana vecuma, nedz tuvu, nedz tālu tie 10 gadi. BET ne tur tas stāsts. Trīs dāmas bijām. Lai arī pirmo reizi pasāku ko tādu, nebija ne nožēlas, ne lielu prieku. Pieredze. Turp devāmies bez pavadoņiem un mērķis bija tikai izdejoties un izsmieties. Un tas galvenais novērojums, kas mani pārsteidza - cilvēki Rīgā nemāk dejot. Puiši nezin kā meitenei roku turēt, kur likt otru, kā vadīt. Un viņi vispār pat valsi nemāk dejot. Kratīšanās. tas ir viss, ko viņi pieprot.
Man jau tā ir skumji, ka šogad Dundagā nav nevienas zaļumballes, tik ļoti iemīļotās. Bet, kad es saskāros ar šo "dejošanu" (sinonīms vārdiem - kratīšanās, dibenu gorīšana, stieņa deju iestudējums pret puisi, elektrības triecienu rezultāta raustīšanās, u.c.) man arvien vairāk gribējās īstenas latviešu dziesmas un balli dabā. Vakars jau, pēc nosaukuma, bija "Latviešu mūzikas vakars" vai kas līdzīgs, bet pa vidam tika uzgriezta angļu un krievu dziesmas. Un arī ne latviešu mūziķu izpildījumā. Ja nu kāds vēlējās dziesmas attaisnot. NElatviešu izpildītāji. Punkts.Tāds nu bija mans sāpīgais secinājums.
Tā paša vakara secinājums - izskatās, ka "dejot" iet tikai tie, kuri cenšas kādu pēcāk ievilkt gultā. Jo pēc jautājuma, vai esi vietējais seko: "Vai tev ir draugs?". Dažu uzbāšanos neattur arī tas, lai arī acis sāk šaudīties apkārtējā publikā, meklēdams, gaidīdams, kad nu kāds uzbruks. Bet pieliekot pie vietas, tie nespēj ne dejot, nekā. Kā pieliec pie vietas, tie sāk trīcēt, tā it kā viņiem uzglūnētu izsalcis vilks, kas jau ir ieņēmis uzbrukuma startu. Drausmīgi, ko citu sacīt. Jo viņi pat nespēj pieņemt faktu, ka meitene ir atnākusi tikai dejot, nevis meklēt sev seksa partneri vienam vakaram.
Un tikai sakiet, ka tas nav nožēlojami. Ilgi nevarēju atrast vārdu kā to raksturot.
Ir pagājis neilgs laiciņš, kopš jau esmu atgriezusies Latvijā, bet man tik ļoti pietrūkt visa tā, kas bija tur. Daba, cilvēki, mana ģimene, mīlestība, laipnība un es. Mani mazie ķipari jau ir paaugušies un katru dienu liek lielus soļus dzīvē. Lai arī šogad es vairs viņus neredzēšu, sazinos visai bieži. Arī jauna auklīte ir atrasta, un drīz jau laiks, kad tā pie viņiem ieradīsies, mazāk kā 2 mēneši.
Man tur bija tik labi, ka es nespēju. Es vienkārši nevaru. Kad esi sevī atradis to paradīzi un mieru, sevis iepazīšanu un visu, kas tai seko, tu to tik vienkārši vairs negribi atlaist. Es zinu, ka nākamgad būs jābrauc apciemot, bet tomēr, tas liekas tik tālu un neaizsniedzami.
Uz galda pēdējo dienu kopbilde, un drīz jau pastā ieripos arī citas. Laimīgi, skaisti un patiesi. Man gribas tur atgriezties. Tā pavisam vienkārši. Tas viss tā ir nācis man par labu, ka gribas vēl. Vēl un vēl. Iepazīt sevi, pasauli.
Protams, manā prātā viss ir vienkārši un ideāli. Bez liekām raizēm, viss ir iespējams un bez iespējām atteikt. Saka, ka pasapņot ir veselīgi, un pie sapņiem jāturās. Bet.... Varbūt arī. Lai arī šajā brīdī esmu lielas izvēles priekšā par to, kādu svešvalodu mācīties LU, angļu vai vācu. Jo es vēlos abas. Angļu, lai turpinātu to pilnveidot, bet vācu, lai neaizmirstu jau to, ko zinu, iemācītos pilnībā un.... īstenotu sapni. Zinu, ka ar angļu valodu ietu vieglāk. Pamati (nosacīti) man jau ir, un esmu drošāka tās lietošanā, jo joprojām arī nespēju atiet no tās. (Pusgads dara savu) Ar vācu valodu būtu sarežģīti, jo cik dzirdēju, skolotāji mētājas, un nemāca sistemātiski, un daudzi saka, ka vieglāk uzreiz pašmācības ceļā. Smagi.
Lai arī es pusgadu biju kopā tikai ar sevi (neskaitot manus mājas biedrus un ģimeni), viena šajā valstī, no sev tuvajiem, tas bija ilgs laiks sevis iepazīšanai un attīstībai, BET ne pietiekams. Es joprojām nespēju rast atbildi par to, kas es esmu, un ko es daru. Lai arī esmu sapratusi, kas man dzīvē ir jādara, visam vienmēr vidū jaucas visi iespējamie šķēršļi. Tāda nu ir tā dzīve.
Šajā laikā, kopš vidusskolas absolvēšanas, ir atsijājušies patiesi draugi un cilvēki, kas ar tevi paliks kopā, lai arī kas notiktu, lai kāds tu arī būtu. Jo tagad jau ir tas laiks, kad tu patiesībā esi tas, kas esi. Tagad tu esi tas, kas esi. Tu esi Tu. Tikai tagad. Tagad.
Biedējoši.
Šobrīd meklēju vietu, kur piebliezt to savu dibenu un kārtot pasauli pa savam. Lai arī tagad, kā vienmēr, nebija noticis un izvērties, kā gribējās un varbūt kā vajadzēja būt. Nesūdzos. Zem tilta jādzīvo nebūs un spainītī jānokārtojas arī nebūs. Un tomēr, blakus mīļotais. Blakus cilvēki, kuriem tu nozīmē tik daudz, ka pašai bail metas.
Cilvēki, lai arī izplānojušu tavu dzīvi, par tevi rūpējas kā vien māk. Bet es uzņemot šo konsultanta lomu un kādu spiežu pie zemes. Spiežam uz jūtām, ja? Ziniet, tā nevajag! Tas tāpat nenovedīs pie lietām, kur gribētos, tāpat nebūs kā kādreiz, vai kā bija. NEBŪS. Parādīsies tikai tas, kurš var kuru pieveikt, kurš padosies un kurš zemosies. NEZEMOJIES! Ne jau cilvēku priekšā! Dzīve tev liks gana zemoties savas dzīvības priekšā, nevajag to darīt, kur bez tā var iztikt. Viss ir jālaiž vaļā.
Pagātne, tagadne. Iespējams, nākotne. Atlaid. Atraisi tvērienu un palaid. Visu, kas nemuks, paliks arī ja neturēsi. Vienīgais, ko dzīvē vajag cieši turēt, ir savu sirdi, skaidru prātu un zemi zem kājām. Dzīvību un prieku acīs. Patiesumu un mīlestību. Pārējo neturi. Viss nāks un ies ar savu mācību. Sodu, prieku, veiksmi vai nožēlu, sāpēm. Bet tas viss veido Tevi tādu, lai tu vēlāk, nākotnē, spētu pārvarēt un izturēt to visu, kas Tevi tur sagaida.
Dažkārt man pašai sev ir jāatgādina, kāpēc es rīkojos tieši tā. Kāpēc es ik rītu ceļos, kāpēc es atveru acis un kāpēc es vispār elpoju. Domājams, katram no Jums kaut vienu reizi dzīvē ir bijis tāds lūzuma punkts, kad šķiet, ka nekad vairs neredzēsi sauli, smaidu savā sejā. Kad liekas, ka no rīta nepiecelsies, vai tā, ka tik ļoti to gribējies. Neatvērt acis, neelpot, necelties. Palikt turpat, nekustīgam, mirstīgam.
Šādos brīžos sev ir jāatgādina, ka, ja tev būtu lemts tā palikt, tas notiktu. Ja tev būtu lemts tieši tajā brīdī aiziet, tad tas tā būtu noticis. Sveikā ticis ar izbīli vai mazu sirdstrieku, bet tu paliki. Zem kājām smagi nobrāzts asfalts. Melnas līnijas. Dzīvība. Skaņa. Elpa.
Ja tā būtu lemts, virve pārtrūktu. Tu turpinātu krist, bet nevis noturētu. Plīstu visi striķi.
Ja tā būtu lemts, aiz rokas neparautu. Kad tu apjaut to, cik tuvu patiesībā esi bijis taj` pēdējai elpai, kad redzi gaismu tuneļa galā, kad tver pēc elpas un panika.
Ja tā būtu lemts, būtu noticis! Un nebija. Tāpēc vien ir vērts celties un doties uz priekšu! Kaut vai tāpēc, ka esi vēl dzīvs.
Un es atkal jūtos kā mazs bērns. Ar pārlieku lieliem plāniem un dzīves nejēdzību par to. Un bezgala iemīlējusies.
Tā kā šobrīd es nespēju pabeigt nevienu savu domu līdz galam, es to vienkārši tā arī atstāju. Tā tas ir bijis, un būs. Un necenšos sevi piespiest lietām, kuras negribu. Ja nevajag un negribu - nav ko sevi spiest. Tā jau nākas sevi piespiest citās lietās gana daudz.
Ir jādzīvo vieglāk! Un ir vieglāk, ja par visu neraizējas. Tiešām. Un ja to Jums saku es, tad ir vērts vismaz ieklausīties. Jo es neesmu no tiem, kuri prot neuztraukties, nedomāt vai neraizēties.
Adios! Turiet buru, un dzīvojiet ar prieku!
Komentāri
Ierakstīt komentāru