Virs. Zem.

     Šoreiz laikam nerunāšu par piedzīvojumu atstāstiem, kā tam pamatu pamatos varbūt vajadzēja būt. Bet, man uz sirds ir sakrājies gana daudz, lai beidzot to izkratītu. Sapratu, ka vairs nespēju tik daudz sevī uzkrāt kā kādreiz. Tagad jau pie paša mazumiņa gribas to kādam izkratīt un atrisināt. Nezinu, cik tur labumu un cik ne, bet tā tas tagad ar mani ir.       Šodien aizdomājos par tā saucamo "drauga būšanu" . Un atkal sajutos ne pārāk labi un sapratu, ka tomēr vienmēr līdzās būs tādi, ka centīsies iedzīvoties uz citu rēķina un izmantot katru slikto notikumu savā labā. NEVIENAM NO MUMS NEIET VIEGLI, ar ko tu īpašs?! 

Pirmās atvadas. Egons.       Jāsāk jau ar to, ka manas laimes dienas ir galā. Nu, nav jau tā, ka neesmu laimīga arī atgriežoties, bet jāatzīst,ka tas miers, ko biju ieguvusi - to Latvija man nespēja dot.       Jā, esmu atpakaļ Latvijā, un jau šīs nedēļas laikā ir notikušas tik daudz lietu, ka dažbrīd jāatlaižas guļus un jāapdomā, kur nu tagad skriesi. Protams, nav viegli. Nekad nav? Nevarētu tā teikt. Lai arī man šo pusgadu nav gājis kā pa mākoņiem, un ir bijuši savi dadži un grūtības, vidē, kurā atrados, tam visam nebija nozīmes. Pilnīgas. Nepilnīgas. Nebija nozīmes.

Atpūtāmies SPA. Šeit, ejot uz vakariņām.       Jā, laiks skrien vēja spārniem. Un liekas, ka es tikai tikko te atbraucu, kad tūlīt jau jāsāk krāmēt koferus, lai dotos mājās. Un es tiešām, tiešām nespēju tam visam vēl noticēt!      Es pat teiktu, ka es nespēju noticēt tam, ka tā vienkārši "aizpēros" uz citu valsti, lai tiktu no visiem prom. Galvenais - lai tiktu prom no sevis! Un zini?! Izdevās aizbēgt no sevis un atrast sevi. Tieši tā!