Virs. Zem.

   Montessori kursi tuvojas noslēgumam, un laikam būtu viss jāsakārto un jāpieliek kārtīgs, skaists punkts tam. Bet manī ir zudusi vēlme tur mācīties, un likt to tizlo eksāmenu. Esmu noklausījusies visu teoriju, un tomēr ir sajūta, ka mums sniedz nelielu ieskatu tajā visā pasaulē, kā tas viss spēj dzīvē strādāt, realizēties. Kopumā man patika, jā, uzskatu, ka fanātisms nav laba īpašība un ar to vispār nevajadzētu aizrauties. Un tomēr, lai arī esmu iepazinusies ar visiem materiāliem, nejūtos pārliecināta, ka spēšu nokārtot eksāmenu ar pirmo. Protams, iekšā jau ir tā doma, jā, varēšu, zināšu. Un tomēr, stresiņš.      

   Es jau nedaudz apstāstīju par to, kādas lielās pārmaiņas šogad ir noritējušas. Tagad tās turpinās un es vēlos nedaudz tās apdomāt, un ā gan labāk to izdarīt, ja ne aprakstot un darot to tagad, kamēr visas domas un sajūtas vēl svaigas.    Es bieži klusēju par savām domām un izjūtām, jo zinu, cik maldīgas tās ir sākumā. Tās mēdz mainīties par 180 grādiem un būt maldīgas, jo esi nobijies sākumā un nevēlies atzīt lietas, pieņemt tās. Bet tajā pašā laikā, tās, kuras paliek ar tādu pašu sajūtu, pār tām lepni klaigā "es taču teicu".

    Starp mākoņiem. Starp kokiem mežā. Starp cilvēkiem pūlī. Starp salauztām sirdīm.    Man padodas būt vidū. Starp visa kā. Starp debesīm un zemi. Starp veiksmi un neveiksmi. Starp panākumiem un neizdevušiem darbiem. Starp realizētiem un iecerētiem plāniem. Starp idejām un arvien vairāk idejām, bet ar maz laiku. Tā nu es esmu kaut kur pa vidu starp šo visu.