Virs. Zem.

     Tā kā manos plānos bija dokumentēt savus notikumus, (cik nu man tas padodas) es mazliet parādīšu kā man gāja Ziemassvētkos. Katrā ziņā, mūsu ģimenē nevienos svētkos neiztiekam bez divām lietām - pārēšanās un raudāšanas. Kārtīga pārēšanās, bet tu ēd vēl, jo viss ir tik garšīgi, ka tu nespēj atturēties nepaņemt vēl un vēl. Kā arī raudāšana, vienmēr būs smieklu lēkmes un smiesimies līdz asarām.      Un ja mēs ņemam vēl talkā kādas spēles. Ak vai, pasarg kaut kas! Tad nu asaras birst kā lietus lāses stipra lietus laikā, un noteikti tam seko liela dīdīšanās, kratīšanās un tveršana pēc elpas.

     Kā, lai to saudzīgi pasaka. Khmmm,  es neilgojos pēc visa kas bijis. (Bet, kā vienmēr IR izņēmumi) Es jau ar Lāsmiņu (uci puci) runāju, ka nav jēgas dzīvot pagātnē. Redziet, mēs prātojām, kur palicis viss solītais, kopā turēšanās, pasākumi, atkalsatikšanās n stuff. Jo kādreiz - respektīvi vidusskolā, viss bija labi, viss notikās un bija tā nemitīgā kustība, bet laiks neskrēja, pa lielam. Tagad, katrs esam savā Latvijas malā, savā vietiņā, citā solā un mums blakus nesēž jau gadu gadiem iepazītie klasesbiedri, šīs sejas ir nomainītas pret pilnīgiem svešiniekiem, kuru iepazīšana ir tikai sākumā. Bet runājot par atmiņām. Tik daudz kā bija piedzīvots, kas izdevies tik labi, ka gribētos to atkārtot un atkārtot. Dažādas dzimšanas dienas, Ziemassvētki, balles, Skolotāju diena 2012, Āboltalkas, pēdējais zvans, izlaidums, Jāņi.... un tik daudz un daudz vēl.

     Laiks iet, nesaudzējot vietu, dabu, cilvēkus un prātus. Tas nesaudzē. Neko. Aiz viņa paliek tukšumi, nepabeigti, neiesākti un neizsapņoti sapņi, darbi un cerības. Mēs katrs ceram, ka kaut kas ar mums notiks. Cits cer, ka viņš sveiks un vesels atgriezīsies mājās, cits, ka laimēs loterijā, cits, ka izveseļosies, cits, ka viņš patiesi iemīlēsies un jutīsies mīlēts. Un šeit vairs nav svarīgi, cik Tev ir gadu, cik augstskolas esi pabeidzis, kur esi pabijis, ko redzējis un ko sapņojis, jo ja runa ir par mīlestību...nekam apkārtējam nav nozīmes.