Virs. Zem.

    Jau nedēļu atlieku šo domu un apņemšanos uzrakstīt par to, kā man iet. Nesūdzos. Un līdz šim, katru mīļo brīdi izmantoju atpūtai, nedomājot ne par ko!      Iesākumā mazliet par manām breketēm. Tūlīt, sestdien, būs pagājušas jau trīs nedēļas un mani zobi jau pilnībā ir apraduši ar visiem svešķermeņiem. Esmu arī iemanījusies ēst tā, lai priekšā, protams, pa lielam, nekas neiesprūstu un man nebūtu jāmocas ar to tīrīšanu. Tāpēc, šajā brīdī spēju iztikt ar parasto zobu birsti un "eglīte" nav nepieciešama. Lai arī nemetu viņu ārā, jo man ir daudz maiņas uzgaļu, es ik pa laikam to izmantoju, lai pārliecinātos, ka visu kārtīgi esmu notīrījusi. Mani dažkārt nepamet sajūta, ka zobi ir netīri. Pat pēc to tīrīšanas. Ja iepriekš varēju pārbraukt ar mēli pār zobiem un just, tā ir vai nav, tad tagad es to nespēju saprast, jo jūtu tikai breketes un no zobu priekšas - praktiski neko.