Virs. Zem.

      Esiet sveicināti šajā vēlajā vakarā! (varbūt man vajadzētu sacīt - "agrajā"? ņemot vērā, ka nomodā esmu tikai 4 stundas.) Jā, mīļie. Mani svētki manu režīmu ir sagriezuši pilnībā kājām gaisā. bet tagad par visu pēc kārtas, cik nu iespēju robežās ir apvaldīt manas domu plūsmas.       Iesākumā vēlētos visus apsveikt svētkos, un atgādināt, ka - galvenais patiešām, tiešām nav dāvanas, bet tā sajūta, ka visai ģimenei ir bijis laiks sanākt kopā, pasēdēt, pasmieties un uz tādas pašas prieka nots arī mazliet pasvinēties. Šogad nu bija traki. Traki, jo manai ģimenei ir gandrīz neiespējami uzlikt limitus. Smieklīgi, jā, un varbūt pat bezjēdzīgi un nevajadzību, bet vienmēr, vienmēr tā notiek. Šogad visu sākām tā krietni pavēlu, jo dažiem no mums ir jāpaspēj pasvinēties divās mājās. Tad nu kopīgi vācāmies tikai uz 21:00 vakarā, un jau pulksten 22:05 (svarīgas šīs 5 minūtes!) bijām visi, un arī jaunākais svinētājs bija klāt!

     Tad nu tā, mani mīļie pūkainīši. Tas nu ir noticis. Pirmais studiju semestris ir nobeigts, un nevarētu jau sūdzēties par sliktām sekmēm, protams, ceru, jau uz to labāko, bet ir super-labi! Bet šī diena nav svarīga šajā ziņā, jo man jau brīvlaiks sākās ceturtdien, 18.12.2014. Studijas bija īsas - tikai 2 Angļu valodas lekcijas, kuras laikā bija pašu prezentācijas un tas arī viss. Diena beidzās jau pusdienas laikā. Un vakarā mūs fakultātē gaidīja balle.

      Beidzot, beidzot, beidzot es esmu mājās. Pēc mēneša ilgas prombūtnes, arī es esmu atbraukusi mājās. Tā nu sanāca, līdz šim nevarēju atbraukt, tagad atbraucu, un dalītas jūtas. Ka vienmēr.       Ceļā vismaz bija jautri, braucu kopā ar Santiņu. Izrunājāmies uz nebēdu, un beidzot arī tikām mājās.

      Mēnesis ir paskrējis nemanot, un manā plānotājā jau 3 nedēļas stāv ieraksts "Blogs." . Bet ar visu to, nekur tālāk neesmu tikusi. Bet beidzot es nu esmu te.       Tikko pārlasot savu pēdējo ierakstu, atcerējos, ka minēju, ka būtiski uz priekšu virzās divas lietas un par vienu no tām - skolu, es izpaudos uz nebēdu. Otru atstājot mazliet novārtā, jo vēl īsti nevēlējos izpaust to, kas notiek, pirms laika, kad tas tiešām notiek.

     Sveiki, mani mazie kaķēni!        Protams, gribējās visu rakstīt vienā reizē un tā - ar visu uzreiz. Bet vēl mazliet jāpaciešas. Cik dažkārt grūti sevi piespiest. Piespiest aizvērt muti. Un cik dažkārt ir grūti piespiest sevi runāt. Es joprojām maldos starp pāris pasaulēm un starp sevis meklējumiem. Tiklīdz liekas, ka esmu sev rokās, še, tev! Paslīdu garam.        Šobrīd ļoti cītīgi sekoju līdzi lietām, kas dzīvē notiek. Nespēju izprast - tīri zinātkārības pēc, vai tādēļ, lai meklētu kādas saistības visā.

     Es tiešām tikko kaut ko sapratu! Tiešām!      Parasti saka, ka meitenes savus puišus izvēles tādus, kas ir līdzīgi saviem tēviem. (Nu, laikam tad, ja tie der kā paraugi.)       Un tiešām, es skatījos tikko pavecas bildes un es saprotu, ka mans mīļotais ir tik līdzīgs manam tētim, viņa bērnības fotogrāfijās, kurš viņš ir aptuveni tajā pašā vecumā! NETICAMI! AIZRAUJOŠI. SKAISTI! - tiešām? JĀ!       Es jūtos neticami dīvaini. Tā pozitīvi un liekas, ka tiešām viss ir kā vajag! Esmu iemīlējusi patiesi īsto cilvēku!

       Protams, tam ir tendence virzīties. Atpakaļ jau nekāpjas. Un tā būtu laba mācība mums visiem. Mēs nevaram atgriezties pagātnē, mēs varam tikai iet uz priekšu. Ar kādiem soļiem - lieliem vai maziem, ātriem vai lēniem, - tā ir mūsu izvēle, bet mēs nevaram stāvēt vai doties atpakaļ.       Jau tūlīt septembris būs pagājis un skolu būšu iepazinusi pilnībā. Latvijas Universitāti, ja nu Jūs prātojat.      Turpinot iepriekšējā raksta tēmu, gribu piebilst, ka man prātā ir daudz ideju, kuru labprāt īstenotu jau tūlīt! Bet kā vienmēr viss apraujas pie budžeta vai dzīvesvietas, kas arī ir budžeta jautājums. Šobrīd esmu ievākusi tik daudz jaunu un radošu ideju, ko nespēju sagaidīt, lai īstenotu tās!       Pa lielam dzīve rit veiksmīgi. Lai arī gadās dienas,kad tu bruāli tiec "appists" . Divreiz . Tu jūties nožēlojami un bezcerīgi. Un arī nākamajā dienā, visiem gribas mest pa ķieģelim. Tā nu es divu dienu garumā izārdījos u...

     Jā, ir sācies Jaunais Mācību Gads! Un arī man. Kādi prieki! Un šeit nav ironijas, es tiešām priecājos!      Bet beidzot mani ir pārņēmusi tā sajūta, ka esmu īstajā vietā un laikā. Jūtos patiesi priecīga par šo sajūtu un iespēju būt. Līdz šim brīdim nācu ilgi, smagi un ar pārtraukumiem. Un galu galā - es atkal šeit stāvu un esmu. Nekur nepazudusi.      Studentu dzīvē jau sāku iejusties, lai arī ir beigusies pirmā nedēļa, manuprāt, esmu veiksmīgi tikusi galā. Pirmā atzīme jau saņemta, kā arī kontroldarbs uzrakstīts. Savā ziņā, iepriecinoši, ka esmu spējīga saņemt labus vērtējumus, tagad tikai es cenšos sevi saņemt kārtīgi rokās un tiešām ar pilnu atdevi studēt. Zinu, ka budžetu nebūs viegli noturēt, jo kā jau smējāmies - jūtam jau elpu pakausī.       Šobrīd ar Santu aktīvi domājam par kādu aktivitāti, kur iesaistīties. Atliek izpētīt pie kā mums vairāk gribas tikt - aerobika, fitness!? Katrā ziņā, es mainos. Es jūtu. Es z...

      Kas to vairs atceras, kad šeit tiešām publicēju kaut vienu tekstu. Iesākto rakstu pilnas saujas, bet nevienu nespēju pabeigt. Laika trūkums? Negribēšana? Vārdu trūkums! Ir brīži, kad tu tik izmisīgi centies ko sacīt, bet tā vietā sanāk "čiks" . Nekā. Tukšums. Klusums.       Laiciņš pagājis krietns, bet jāatzīst, ka tiklīdz es nonāku atpakaļ šajā pasaulē, mana pasaule sabrūkt. Iemeslu tam varētu būt simtiem, bet, domājams, Jums tas tāpat neinteresētu un nebūtu arī vajadzības zināt.       Un es atkal esmu sākusi domāt un apdomāt itin visu! Un beidzot, beidzot!, tam ir labas sekas un labs nodoms.       Šis nu nebūs tas labais mērķis un nodoms, bet dalīties gribu. Sanāca pirmo reizi apmeklēt "Četrus Baltus Kreklus" ("ČBK") un nevarētu jau pa lielam sūdzēties. Laikam. Sāksim ar kompāniju. Lai arī nebija mana vecuma, nedz tuvu, nedz tālu tie 10 gadi. BET ne tur tas stāsts. Trīs dāmas bijām. Lai arī pirmo reizi pasāku ko tād...

     Šoreiz laikam nerunāšu par piedzīvojumu atstāstiem, kā tam pamatu pamatos varbūt vajadzēja būt. Bet, man uz sirds ir sakrājies gana daudz, lai beidzot to izkratītu. Sapratu, ka vairs nespēju tik daudz sevī uzkrāt kā kādreiz. Tagad jau pie paša mazumiņa gribas to kādam izkratīt un atrisināt. Nezinu, cik tur labumu un cik ne, bet tā tas tagad ar mani ir.       Šodien aizdomājos par tā saucamo "drauga būšanu" . Un atkal sajutos ne pārāk labi un sapratu, ka tomēr vienmēr līdzās būs tādi, ka centīsies iedzīvoties uz citu rēķina un izmantot katru slikto notikumu savā labā. NEVIENAM NO MUMS NEIET VIEGLI, ar ko tu īpašs?! 

Pirmās atvadas. Egons.       Jāsāk jau ar to, ka manas laimes dienas ir galā. Nu, nav jau tā, ka neesmu laimīga arī atgriežoties, bet jāatzīst,ka tas miers, ko biju ieguvusi - to Latvija man nespēja dot.       Jā, esmu atpakaļ Latvijā, un jau šīs nedēļas laikā ir notikušas tik daudz lietu, ka dažbrīd jāatlaižas guļus un jāapdomā, kur nu tagad skriesi. Protams, nav viegli. Nekad nav? Nevarētu tā teikt. Lai arī man šo pusgadu nav gājis kā pa mākoņiem, un ir bijuši savi dadži un grūtības, vidē, kurā atrados, tam visam nebija nozīmes. Pilnīgas. Nepilnīgas. Nebija nozīmes.

Atpūtāmies SPA. Šeit, ejot uz vakariņām.       Jā, laiks skrien vēja spārniem. Un liekas, ka es tikai tikko te atbraucu, kad tūlīt jau jāsāk krāmēt koferus, lai dotos mājās. Un es tiešām, tiešām nespēju tam visam vēl noticēt!      Es pat teiktu, ka es nespēju noticēt tam, ka tā vienkārši "aizpēros" uz citu valsti, lai tiktu no visiem prom. Galvenais - lai tiktu prom no sevis! Un zini?! Izdevās aizbēgt no sevis un atrast sevi. Tieši tā!

      Labvakar Jūsmājās!      The thing is.... There is no thing. It`s just me. I always am too lazy and too tired to do these things. But also - there was a lot happening!      And just came in my mind - i think, my English teacher might be happy about me, and maybe proud of me. Because I am. I am proud of myself. And even with all of that that I can`t write perfectly right.      And now  - back to the story.    

     Hello!      I am thinking a lot. Again. About all little things. These little things all around me. And right now behind me is music. Good one. One of my favourites songs ever! Kings Of Leon - "Sex on fire"!      And today I thought - I should try to write all my feeling in english to grow my reeder number. And I know that I am not the best at this. Not in writing, not in feelings but always is worth to try.      These days are going really fast and this week was busy. Starting with dentist again (and all the fears) . Then there were Lennys birthday (First) and the whole family came together. It`s really nice to see them together. Always it is a fun time and kids definatelly are enjoying this.

     Esmu atpakaļ, un nu varu pastāstīt par to, kur biju, kas bija, ar ko biju un kā.      Viss nu ir sanācis atkal likumsakarīgi (ka jau viss, kas dzīve notiek) , ka es ļoti ilgojos pēc dejām un vispār sporta aktivitātēm. Tāpēc nu jau visai pasen, kas būtu viss šis laiks, ko esmu prom, es sāku nodarboties ar vingrošanu. Sākumā to darīju vakaros pirms dušas un miega. Tagad - no rītiem.

      Savāciet savas domas ar sevi. Tad nu - sāksim!       Esmu atpakaļ, un -ieturu pauzi- patiesībā, nekur jau nebiju pazudusi. Starp darbu, izklaidi un sevis meklējumiem, (jā, es joprojām cenšos atrast, kas es esmu) man ir sanācis mazliet laiciņa pārdomām. "mazliet"?! - Tu smejies, Alis, par sevi? Un es varu skaļi apgalvot - Jā, es smejos par sevi!      Kurš gan no Jums nezinās teikt, ka es smejos par sevi. Vienmēr. Visur. Jebkurā situācijā. Bet tagad tas ir nopietnāk. Kā jau biju minējusi, mans moto "Why not?", ir mani novedis mani citā pasaulē, citos uzskatos, citās dzīvēs un, galvenais, citā manī. Tas jāsaprot netieši un pārmesti. Piedodiet, par manu nesakarību, kuras man nekad nav bijis.

     Es iesmejos.     Tas laikam ir veids, kā es šoreiz Jums saku "čau!" . Laiciņš pagājis un lietas mainījušās ar katru dienu! Lietas mainījušās, plāni mainījušies un bērni... ak, paaugušies un mainījušies. Visa situācija ir mainījusies. Un es esmu mainījusies. Kā noprotat, ir daudz izmaiņu.      Tad nu sāksim šovakar ar visai paviršiem pieskārieniem lietām un tēmām, jo esmu bijusi par smagu. Dzīve mani tādu darījusi, bet es kļūstu gaisīgāka un skaidrāka. Forma veidojas jau skaidri redzama un beidzot (beidzot!!!) man par kaut ko rodas tikai mani priekšstati un uzskati. Nekādu stereotipu, nekā. Es šeit atbraucu kā balta lapa, neko nezinādama par vietu, valsti, kultūru, cilvēkiem. 

      Sveiki šajā jaukajā vakarā!      Un es jau atkal, kuro reizi, pieķeros pie šiem vārdiem. Bet šovakar pa nopietno! Dienas skrien vēja spārniem, un laiks tam līdzi Dienas kļūst saulainākas (pat pārāk, neatbilstoši šim periodam, mēnesim un sezonai!) un vairāk laika tiek pavadīts ārā, svaigā gaisā un saules staru ietekmē.      "Dzīve ir patiesi burvīga un ar savu šarmu!" - ko citu es varu Jums teikt. Tiešām viss ir lieliski! Te, protams, ir savi izņēmumi, jo nekas nav perfekts. Bet es mīlu to kā ir. Es izbaudu to, kas notiek, ko man sniedz šis laiks. Un es atkārtošos, bet - ir labi justies tik labi!      Dienas rit savu ierasto gaitu. Sākoties ar nodarbībām ar sevi, darbu un bērniem, palīdzēšanu, valodu mācīšanos un relaksāciju. Diena no dienas. Un tad, kādā brīdī - brīvs. Patīkami! Šodien sākās mana pirmā brīvā nedēļas nogale! Un nu man būs gana daudz laika, lai mācītos vairāk, lasītu grāmatu, kuru šodien nopirku, un ...

      Nē, es nezinu kā to pateikt. Varbūt.. Es... Tu. Nē! Nu varbūt mazliet, mazliet, mazliet. Un tik ļoti mazliet es nedomāju.      Ha! Līdz šim es smējos! Tagad es sāku skatīties uz lietām nopietni. Ir marts. Un rit ir mana vārda diena. Vai kāds to zina? Nē! Un varbūt, ka pat labi. Jā.

     Hallo! Mazliet traka, bet laimīga.     Ak, kā laiks nemīl pulksteni un laiku. Laiks nemīl laiku. Nekādu. Neviens laiks nemīl nevienu laiku. Laika nav. Laiks laikā nav. Un manis ir.     Šodien, beidzot, vismaz, esmu atradusi mazliet laika, lai ar Jums padalītos savos iespaidos! Ak, ja vien jūs spētu redzēt manām acīm! Pasaule noteikti liktos citādāka, jo šī vieta dara brīnumus! Un nesakiet man tagad to, ka brīnumu nav, jo IR! Esmu viens liels brīnums. Jau pamatu pamatos. Brīnums ir manī un ne jau lietās. Manī, vidē un attieksmē. Ak, kā es mīlu šo vietu! Un šajos vārdos ir ietērpts tik daudz! Daudz prieka, smaida, mācības un jaunumu. Viss ir jauns. Dzīve. Pati esmu jauna!

Kāpēc bailes palikt vienam ir tik sāpīgas? Kāpēc tik spēcīgi melnas un vienkrāsaini dusmīgas. Kāpēc tik negatīvas un baiļu pilnas. Kāpēc tik ellišķīgi sāpīgas?

Mana dzīvojamā māja turpmākajam laikam.      Dažkārt?  Labi, visai bieži. Tāpēc, ka vienmēr ir kāds bijis blakus - latvietis. Vienmēr ir bijis tā, ka tu vari kādā brīdī runāt latviski un tad - angliski. Tagad? Runā vienā laidā angliski un vēl vāciski sāc! Jā, runājot arī par to, man pēc 10 dienām sāksies privātstundas. Un man ir jāizdomā tēmas, lai vismaz tā lieta mazliet vieglāk iet.      

      Halllllllo, dārgie draugi!       Popkorns. Skaists, bet ar tukšu vidu. Popkorns. Es šodien atļāvos sevi palutināt ar ko gardu, šoreiz - popkornu. Un kādā brīdī es, neapzinoties, sāku pētīt tā faktūru. Droši, sauciet mani par traku, nebūs jau melots! Un manās rokās bija apaļveida popkorns. Un vidus tam tukšs. bet cik neparasti skaists tas bija no ārpuses. Un vai ziniet, kas vēl tādi ir? - Cilvēki. Cil-vē-ki. C-i-l-v-ē-k-i. Un nemaz nav dīvaini.      Tas tiešām nav melots. Cik cilvēks dažkārt mēdz būt skaists no ārienes, bet iekšā - tukšums. Patiesībā šī dzīvā radība ir liels melis. Vienmēr grib izpatikt, izcelties un izaugt par ātru, par lielu, par augstu, dažkārt par aukstu. Kāpēc mēs ļaujamies acu māniem? Kāpēc jūs iemīlat iepakojumus nevis saturu. Kāpēc, ļautiņi, kāpēc jūs tā darāt?      Vai tiešām tik grūti apskatīties vispirms saturu? Un, protams, te sāksiet teikt - Veikalā preces nedrīkst atvērt, lai apskatīt...

      Guten Abend!       Yeah, ir mazliet nepierasti atkal tik ļoti rakstīt. Patiesību sakot - biju tik ļoti atradusi, vienmēr visi bija rokas stiepiena attālumā, vai arī - klausules attālumā. Tagad ar šo visu ir mazliet grūtāk,  jo attālums nudien ir nepārspējams un saziņu operatoriem nekad neesmu bijis Gaidīto klientu sarakstā. Hah, vienmēr manas sarunas tika pārtrauktas, pa vidam iemestas citu sarunu fragmenti vai vienkārši manis teiktais pārklāts ar klusumu. Un joprojām operatori spēlējas ar vadiņiem un interneta signāliem.       Dzīve noteikti rādās citās krāsās, tas nu tiesa. Un, lai arī dažbrīd pavīd bailes un nedrošība, viss stabilizējas. Un galu galā - notiks, kam jānotiek! Nevienu ar varu nepaturēsi, nepiespiedīsi un neizmainīsi. Un vairs par dzīvi nebēdāju (pa lielam).      Smaids līdz ausīm katru dienu un mans ikdienas rituāls ir sasveicināties ar traktora šoferi! Ha!  Tas man liekas tik amizant...

      Guten Abend!       ES NEBADOS NO KĻŪDĀM! Un vispār ar to ir visai interesants stāsts. Nudien! Bet šajā brīdī, starp saraustītajiem interneta signāliem, ir grūti atrast stāstam galu, bet laikam jau galu gals meklējams senā pagātnē, tāpēc sāksim tikai ar svaigāko.      Es esmu savā mazajā pasaulītē, man ir labi un trūkstošā ideālās pieskaņas radīšanai blakus trūkst tikai Matīss. Bet nešaubos, ka par to varu arī vairs nestāstīt, jo visiem jau skaidri redzams, cik iemīlējusies joprojām esmu. Ko lai saka - katram savas dimantiņš . Esmu kalnos, starp sniegiem un plaukstošajām sniegpulkstenītēm. Burvīgi. Dzīvoju mājā kopā ar burvīgu sievieti un dalām koplietojamās telpas, bet šo pāris dienu laikā tas nav sagādājis problēmas un liekas, ka arī turpmāk viss tā paliks, kas ir visai pozitīvi. Vai ne?      Ak, es pat nezinu ar ko lai sāku savu garo stāstu, un kā lai parādu savu bilžu jūru, bet tas ir tik neaprakstāmi skaisti.....

     Viss notiekošais atspoguļots dziesmā.      Un es vēl pavisam nedaudz sēžu te. Iekšā nemiers, un es vairs negribu. Es gribu. Nē, negribu. Jūtas ir tik dalītas, ka man nākas sevi piespied domāt vienā vai otrā veidā. Un es zinu, ka viss novedīs pie laba gala, jo vienmēr ir jāiet caur ērkšķiem. Nekas netiek pasniegts uz paplātes. Ir jācīnās!      Visa mana iedzīve ir divos koferos, somā un datorsomā. Es pat jūtos brīva! Savā ziņā jauki to ir apzināties, bet arī ne visai. Un tomēr, nav jau tā, ka es ko pamestu. Es neko nepametu, es tikai eju citādu ceļu līdz sevis iepazīšanai. Un piedzīvojumi ir tieši tas, kas man šobrīd vajadzīgs! (Te nu būtu labi apzināties, ka blakus arī vajadzīgi mani draugi un mīļums, bet šajā brīdī šis ceļš man ir jāiet vienai.)       Lai gan daļai no Jums te nav ne mazākās jausmas, kas notiek, es Jums visu paskaidrošu rīt/parīt, kad atkal piesēdīšos pie interneta. Kāds man jautāja, kāpēc es neko...

      Helllo! Dāvids un Rēzija. 2012.gada Ziemassvētki.      Tik sarežģīti to lietu sākt. Un tik sen nebija zīmēts. Gribējās paturēt rokā zīmuļus un uzzīmēt kādu bērneli . Un tā nu tas sanāca, atradu jauku bildi datorā. Pašlaik tādā visai nepabeigtā stadijā, bet nu kaut kā jāatsāk, jo zūd jau tas ķēriens. (Te nu es vienkārši ieraujos savā čokurā, jo, manuprāt, man nav nekāds "baigais ķēriens", tikai ķēpāšanās. )      Jā, un šobrīd ar atceros dejošanu. Šodien paviesojos pie Dainas. Ak, uzreiz tāda dīvaina sajūta, jo nu tās dejas pietrūkst. Pietrūkst to muļķību, tekstu un emociju izlādēšanu. Ko citu teikt - bija super !      Un tagad tikai gribās savākt visas bildes/video par šo un salikt kopā, kādā brīdī, kad man būs laiks. Šobrīd nevaru Jums solīt, ka katru mīļu dienu rakstīšu savas lielās prātulas, jo tiešām nezinu kā būs ar laikiem. Bet tas, ko es varu tagad paziņot, ir tas, ka es ļoti gaidu. Esmu stāvā sajūsmā, ...

     Cik nepierasti atkal apjaust. Nedēļa. Atkal viena nedēļa, bet, skatoties, protams, pēc pulksteņa laikiem, arī nedēļas vairs nav. Jā... Un šeit es ieturu pauzi.  Kaut kā nepierasti, bet tik grūti ir sacīt vārdus, jo sirds sažņaudzas. Nav jau daudz tādu, kuru man patiesi rūpētu, bet tos dažus, man tik ļoti žēl, ka ilgi neredzēšu. Bet kaut kā tā sava dzīve ir jāsaved kārtībā. Un patiesībā, viss ir tik labi! (Ja neņem vērā smago šķiršanos)